Latvijā sarūk audžuģimeņu skaits, tikmēr bērnu, kam nepieciešamas savas mājas, kļūst vairāk. Dati rāda, ka šobrīd vidēji ik dienas trīs bērnu vecākiem tiek atņemtas aizgādības tiesības. 2000 bērnu gaida, kad kāds atvērs savas durvis un dos drošības un miera sajūtu. Lai vēl vairāk uzrunātu potenciālās audžuģimenes, visā valstī decembrī rīkoja kampaņu “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni”, ko apmeklēja vien daži cilvēki.
EDVARTS PĀVULĒNS, Aizkraukles novada Sociālā dienesta vadītājs
— Potenciālās audžuģimenes attur aizbilstamo veselības un uzvedības problēmas. Nepieciešama īpaša uzmanība, pieeja, kas prasa daudz spēka un nervu, izturību. Vēl jo vairāk, audžuģimenes ir uzraugošo iestāžu redzeslokā. Tas ir smags darbs, kura veikšanai jājūt aicinājums. Var diskutēt vai atalgojums par šī svarīgā darba veikšanu ir adekvāts. Atalgojums ir svarīgs, bet bez tā vajadzētu būt arī cita veida atbalstam — papildu atvaļinājumi, valsts pabalsti, iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai nekustamā īpašuma nodokļa atlaide — tie varētu motivēt ģimenes aktīvāk uzņemt bērnus.
Šobrīd Aizkraukles novadā ir reģistrētas astoņas audžuģimenes, no kurām divās ir uzņemti kopā četri bērni. Pārējās sešās vai nu nav, vai ir uzņemti citu novadu bērni. ◆
MARJANA TOROŅI, ir audžuģimenes pieredze
— Vairs nevēlētos būt audžuģimenes statusā. Bāriņtiesa, kas atbildēja par bērniem, kurus uzņēmām (tā nebija Aizkraukles novada bāriņtiesa), ātri noticēja bērnu vecākiem un atdeva bērnus “bedrē”. Šādu stāstu ir ne mazums, audžuģimene tik tikko paspēj bērniņu apčubināt, kad viņu atdod vecākiem, bērniem kaitīgajā vidē, kurā nav notikušas fundamentālas pārmaiņas. Tas lika manām rokām nolaisties, es noteikti vairs negribētu tik ļoti pieķerties un pēc tam pārdzīvot par bērniem. Vecāki nebija izgājuši visus kursus un paredzēto ārstniecību, rezultātā atkal cieta bērni.
Būt audžuģimenei vai aizbildnim ir ļoti grūti. No ģimenes tiek prasīts daudz, ir stingra bāriņtiesas uzraudzība. No Ērgļu bāriņtiesas darbinieka manā virzienā izskanēja frāze, ka bērnus man neviens nesolīja, lai es liekos mierā. Taču es iestājos par bērnu labklājību, man sāp sirsniņa, ja es redzu un zinu, ka nav notikušas pozitīvas pārmaiņas, uzlabojumi. Aizvērt acis un neko neredzēt — skan šausmīgi. Protams, bērni mīl savus vecākus un ilgojas, bet ir situācijas, kad vajag raudzīties objektīvi un domāt par bērnu labklājību.
Pēc tam vēlējos kļūt par aizbildni, vienu brīdi domāju ņemt bērniņu pavisam savā aprūpē. Atbalsta centrā “Tilts” man pastāstīja, ka šis process varētu aizņemt trīs līdz piecus gadus. Man pašai šobrīd ir mazulītis, domāju, būtu jauki, ja augtu divi kopā. Šķiet, ka valsts būtu ieinteresēta, lai bērniņi ātrāk nokļūst ģimenēs, bet te — sarežģī procesu.
Mana pieredze rāda, ka bioloģiskajiem vecākiem ir daudz atļauts, piemēram, tikšanās ar bērniem. Vismaz tā bija Madonas, Ērgļu bāriņtiesās, ar kurām man bija darīšana. Bērni varēja divas reizes mēnesī brīvdienās braukt pie vecākiem uz mājām. Audžuģimenē bijām uzņēmuši tīņus. Kas notika brīvdienās? Visi lietoja alkoholu, sākās vecā dziesma. Bērni atgriezās pie manis ar domu — viss, atkal jāsaņemas, līdz atkal pienāks vaļīgās brīvdienas. Vērsos atbalsta centrā pēc palīdzības, bažījos, ka man nesanāk. Apzinājos visu pārējo, uz ko parakstījos. Izgājām visus ārstus, bērni apmeklēja psihologu, iegādājāmies visu nepieciešamo. Un tad notiek lūzums, kad bērnus tā vienkārši atgriež iepriekšējā vidē.
Grūti spriest, kādi būtu labākie risinājumi, kas uzlabotu audžuģimeņu un aizbildņu skaitu. Varbūt kādu motivētu lielāks atalgojums par šo pienākumu veikšanu. Mēs bērniņus uzņēmām ar tīru sirdi — mums nerūpēja naudas jautājums vai kas cits. Man pašai ir četri savi bērni, tādēļ tas nebija no svara. Var jau izdomāt visdažādākos “burkānus”, bet dziļākā būtība — ir cilvēki, kas ir piemēroti un spējīgi kļūt par audžuvecākiem vai aizbildņiem, citiem tas vienkārši nav lemts. ◆
ĀRIJA MARTUKĀNE, profesionālo audžuģimeņu apvienības “Terēze” valdes priekšsēdētāja
— Man ir gods būt līdzās audžuģimenēm kopš 2005. gada. Agrāk ik gadu apmācījās ap 100 audžuģimeņu, turējās līdzsvars — kāds aizgāja, cits nāca vietā. Šobrīd apmācās krietni mazāks skaits, notiek paaudžu nomaiņa — aiziet vairāk ģimeņu, nekā nāk klāt. 40 līdz 50 gadi ir vecums, kad ģimenes nolemj bērnus uzņemt. Pašu bērni izauguši, pārņem tukšās mājas sindroms vai pieaug pilsoniskā atbildība un gribas dot savu pienesumu.
Liela ietekme ir finansiālajam atbalstam. Bērni, kuriem nepieciešama audžuģimeņu palīdzība, ir ļoti sarežģīti. Viņiem ir piekļuve sociālo tīklu nelabvēlīgajai informācijai, piekļuve atkarību izraisošām vielām, tāpat ietekmē apkārtēja vide. Mums ir ne tikai “Origo” bērni, bet arī “Akropoles” un Vērmanes dārza bērni.
Nonākot audžuģimenē, bērni līdzi nes lielu problēmu bagāžu, kas prasa finansiālu iesaisti. Ja finansējums nav mainījies kopš 2018. gada, tad ko var vēlēties? Zīdaini, mazu bērnu vēl var apvienot ar darbu. Var piesaistīt aukli, izmantot bērnudārzu. Ar pusaudzi audžuģimenē vecākam jābūt mājās. Jāpieskata un jāpārliecinās, ka viņš nonāk skolā, jāsēž blakus, kad pilda mājasdarbus, jātiek galā ar viņa atkarībām. Iestādē šie bērni izmaksā vairākus tūkstošus, audžuģimene saņem 171 eiro. Ar katru nākamo, līdz trīs bērniem, klāt nāk 50 eiro. Nez kādēļ sabiedrība uzskata, ka audžuģimenes pastāv naudas dēļ. Pamēģiniet uzņemt bērnu un jūs redzēsiet, kāda nauda aiziet viņa uzturēšanai. Finansiālais aspekts valstiskā līmenī spēlē lielu lomu, ar šo vajadzētu sākt, lai nākotnē sagaidītu uzlabojumus. Nākamais ir pašvaldības atbalsts. Prakse novados krasi atšķiras. Viena ik mēnesi audžuģimenei izmaksā 500 eiro pabalstu, cita 250 eiro, vēl kāda — reizi gadā sedz mīksto inventāru — apģērbu. Šie jaunieši jau tā jūtas otrreizēji, viņi vēlas zīmola apģērbu, būt vienlīdzīgi ar vienaudžiem. Jūs zināt, cik maksā aiziet uz kafejnīcu, arī viņam ir tiesības atpūsties kopā ar draugiem, apmeklēt pulciņus, sportot — tas viss maksā naudu. Nereti daļai audžuģimeņu tādas lietas ir liegtas nepietiekoša finansiāla atbalsta dēļ. Audžuģimenes ir tādi paši cilvēki kā ikviens. Ienākot bērnam, kuram vajag atbalstu, nepieciešamas jaunas prasmes. Apmācība iedod teorētiskās zināšanās, ne realitāti. Praksē sastopoties ar izaicinājumiem, rodas grūtības, krīzes situācijas, kāds netiek galā.
Šobrīd trūkst audžuģimeņu, bet kas ir darīts, lai tā nebūtu? Ja valstī un pašvaldībās ir problēmas, kāds ir piedāvājums, lai ģimenes būtu ieinteresētas nākt? Tā vietā atbildību noveļ uz pašām audžuģimenēm. Es audžuģimenē esmu uzņēmusi un izaudzinājusi septiņus bērnus. Lai gan tolaik finansiālais atbalsts bija krietni mazāks (40 latu), bija citi laiki, parocīgāks sabiedriskais transports, pulciņi par brīvu utt.
