Kāpēc viņš ir tāds? Viens pats terorizē visu klasi, skolotājus. Skolotāji ir bezspēcīgi. Kas vainīgs? Atbildes šajā jautājumā nav, un neviens nevar pateikt, ko šajā situācijā darīt.
Raidījumā “Bez Tabu” izskanēja sižets par kāda 7. klases skolēna, kam ir iekļaujošās izglītības programma, vardarbīgo attieksmi pret klasesbiedriem un skolotājiem. No 22 skolēniem klasē palikuši vien 14. Mamma, kas ziņoja “Bez Tabu” par šo situāciju, baidās no bērna vecāku atriebības, uzdod retorisku jautājumu: “Jā, saprotam, ka ir iekļaujošā izglītība. Ir vairākās klasēs bērni ar vajadzībām, visi tiek pieņemti, iekļauti, nav šādu problēmu. Šobrīd mums ir bail par bērnu drošību. Kāpēc atlikušajiem 14 bērniem jācieš viena šāda bērna dēļ?”
Savukārt 14 gadu vecā skolēna mamma bilst, ka bērnu skolā vajā administrācija, pret viņu tiek noskaņoti klasesbiedri, viņu vecāki, tomēr skolu negrasoties mainīt. Viņa stāsta, ka par notiekošo skolā ierosinātas deviņas administratīvās lietas, četras no tām tiesā spriestas par labu viņas dēlam, pārējās vēl ir izskatīšanā.
Ozolnieku skola nav vienīgā, kurā ir šādas situācijas, jo arī citviet vērojama skolēnu agresija pret saviem vienaudžiem un skolotājiem. Vai tam tiešām nav risinājuma?
Bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Sakss-Konstantinovs uzskata — problēma ir, ka līdz ar iekļaujošās izglītības procesu ir likvidētas skolas, kurās varētu mācīties bērni ar šādu augsta riska uzvedības pakāpi, kāda ir Ozolnieku vidusskolas pusaudzim: “Vecāki nav ieinteresēti un darīs visu, lai bērns paliktu skolā, jo viņam gluži vienkārši nav, kur iet. Latvijā nav skolu tādiem bērniem.” Kā vēl vienu problēmu psihoterapeits norāda, ka vecāki nav ieinteresēti sadarbībā. Un viņus var saprast. Sliktākajā gadījumā pusaudzi var ievietot psihiatriskajā slimnīcā. Kurš gan gatavs savam bērnam to nodarīt?
Jautājums nav tikai par vienu zēnu, vienu klasi vai vienu skolu. Jautājums ir par sistēmu, kurā iekļaušana bez pietiekama atbalsta kļūst par smagu pārbaudījumu visām pusēm. Par skolotājiem, kuri jūtas bezspēcīgi. Par vecākiem, kuri baidās par savu bērnu drošību. Par pusaudzi, kurš, iespējams, pats netiek galā ar savām grūtībām.
Ja iekļaujošā izglītība nozīmē tikai fizisku atrašanos vienā klasē, bet nav profesionāla atbalsta, skaidru robežu un reālu risinājumu krīzes situācijām, cieš visi. Un sabiedrība nedrīkst izvēlēties ērtāko pozīciju — izlikties, ka problēmas nav, vai arī vainot tikai vienu pusi.
Iespējams, risinājums sākas ar godīgu atzīšanu: ir bērni, kuriem vajadzīga cita, daudz intensīvāka palīdzība, nekā parasta skola šobrīd spēj nodrošināt. Kamēr šādas iespējas Latvijā faktiski nepastāv, jautājums “kāpēc jācieš pārējiem?” paliks bez skaidras atbildes. Un tieši tas ir satraucošākais.
