Katru dienu e-pastā saņemu desmitiem vēstuļu un preses relīžu, tajā skaitā no valsts iestādēm, uzņēmumiem, ministrijām. Daļa informācijas mūsu cilvēkiem tiešām ir noderīga un to arī publicējam. Taču rūpīgi izvērtēju, ko laist tālāk un ko nē. Ja publicētu visu tieši tādā veidā, kā reizēm saņemu no ministriem un ierēdņiem, cilvēkiem rastos priekšstats, ka dzīvojam leiputrijā.
Piemēram, veselības ministrs Hosams Abu Meri mums stāsta, cik sekmīgi īstenota zāļu cenu reforma. Zāļu uzcenojuma modeļa maiņas rezultātā iedzīvotājiem izdevumi par zālēm samazinājušies. Biežāk izrakstīto recepšu zāļu cenas esot samazinājušās pat par 17 %, dažādu zāļu grupās samazinājums esot pat līdz 25 %. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis savukārt ziņo par to, cik veiksmīgi īstenots pārtikas produktu cenu samazinājums, bet “Latvijas Valsts ceļi” raksta, ka gandrīz visi valsts galvenie autoceļi ir labā kārtībā, pateicoties ieguldījumiem, kas tajos ir veikti pēdējo desmit gadu laikā, kā arī periodiski izdarītajiem atjaunošanas darbiem.
Nesaprotu — mēs vai viņi dzīvo citā dimensijā. Kad ieeju veikalā, aptiekā vai braucu uz interviju kādā attālākā novada vietā, paveras pavisam cita aina. Netop skaidrs, vai tie ministri un ierēdņi iepērkas citos veikalos, citās aptiekās un brauc pa citiem ceļiem? Vai varbūt viņiem maciņš ir biezāks, un to it kā nemanāmo, bet nepārtraukto cenu kāpumu viņi vienkārši nejūt?
Padomju laikos bija populāra anekdote, kura, manuprāt, lieliski iederas arī mūsdienās: “Valdības vadītājs stāsta tautai — rīt mēs dzīvosim labāk! Un tauta jautā — vai mēs arī?” Diemžēl plaisa starp valdošo eliti un vienkāršiem cilvēkiem plešas arvien plašāka. Un tās pamatā ir vairākas lietas — atšķirīga ekonomiskā realitāte, komunikācijas plaisa un politiskā retorika, kā arī reģionu un galvaspilsētas citādākā pieredze. Diemžēl Latvija ir viena no tām valstīm, kopā ar Rumāniju, Bulgāriju, Grieķiju un Spāniju, kur ir vislielākais nabadzības un sociālās atstumtības risks un vairāk nekā ceturtā daļa iedzīvotāju ir pakļauti šim riskam.
Varbūt problēma nav tikai skaitļos, bet spējā sadzirdēt cilvēku ikdienas pieredzi un atzīt, ka realitāte reģionos bieži atšķiras no oficiālajiem ziņojumiem. Kamēr šī plaisa starp varas paziņojumiem un patieso realitāti netiks mazināta, tikmēr jautājums “vai mēs arī?” paliks bez pārliecinošas atbildes.
