Jaunjelgaviete Madara Karabeško: viņiem tik un tā būsi “utlanders” (1)

Dažkārt pelēkā ziemas dienā kāds notikums piešķir tai krāsas. Kā ierasts pirmdienās “Staburaga” ielu intervijai meklēju cilvēkus, kuri atbildētu uz tobrīd aktuālu jautājumu. Starp daudziem, kuri aizsteidzas garām, aizbildinoties ar laika trūkumu, pēkšņi pretī nāca smaidošs, dzīvespriecīgs cilvēks, kurš grib runāties. Tāda bija Madara Karabeško. Jaunjelgaviete, kura no pagājušā gada vasaras vada mācību centra “BUTS” Aizkraukles filiāli. Viņa bija teju vienīgā, kura uz jautājumu — vai lasāt grāmatas — sāka stāstīt, ko un kāpēc lasa.
No šīs nejaušās tikšanās pagāja tikai nedēļa, kā sēžu “BUTS” telpās, dzeru tēju un runāju ar Madaru, kuru domās saucu par “jaudīgu spridzekli”. Ja cilvēkam ir spēks un apņēmība katru darba dienu mosties pussešos no rīta, vingrot, visas dienas garumā būt pilnam enerģijas, kuras pietiek līdz vēlam vakaram, kā gan citādi lai viņu dēvē?
Madaras dzīves ģeogrāfija ir plaša — no Salacgrīvas, Kuivižu pagasta, līdz Ogrei, Vallei, tad Norvēģija un tagad — Jaunjelgava.