Braucot uz Latgali, apjūsmojam tās skaisto dabu, gūstam estētisku un garīgu baudījumu no krāšņajām baznīcām un apbrīnojam viesmīlīgos ļaudis. Pie katras sādžas slejas koka krucifikss, kuru siltajā laikā rotā ziedi. Apmeklējot podnieku darbnīcas, rodas vēlme uz mājām atvest kādu māla izstrādājumu, kas spilgti raksturo Latgales identitāti. Cilvēki, kuri prot šos darbus, prasmes pārmanto no saviem senčiem, bet tie, kuriem šādas pieredzes nav, tās var apgūt skolā.
Viena no šādām vietām ir L. Rancānes Makašānu amatu pamatskola. Sākotnēji tā bija vidusskola, taču skolēnu skaita samazināšanās dēļ kļuvusi par pamatskolu, kur amatniecības prasmes apgūst no 1. līdz 9. klasei. Tā ir vieta, kur iespējams iemācīties Latgales tradicionālos amatus, vienlaikus iegūstot izglītību iekļaujošā, mājīgā vidē. Skola īpaši atbalsta bērnus un jauniešus no ģimenēm ar sarežģītiem materiālajiem apstākļiem, kā arī tos, kuriem grūti iejusties lielākās izglītības iestādēs. Skolā uzņem audzēkņus arī no citiem Latvijas novadiem.
Makašānu skola nav tikai mācību iestāde — tā ir Latgales kultūras centrs, ko ik gadu apmeklē gan Latvijas, gan ārvalstu tūristi. Tā atrodas gleznainā vietā, Iugulovas ezera krastā, apsaimniekojot desmit hektāru plašu teritoriju ar vairākām ēkām, kas kopā veido ainavisku un funkcionālu kompleksu.
Tomēr skolas direktore Gundega Rancāne pauž bažas par tās turpmāko pastāvēšanu, neraugoties uz to, ka pēdējā akreditācijā saņemts augsts novērtējums. Vai Rēzeknes novada pašvaldība sadzirdēs šo signālu? Vai saglabāsies vieta, kur mācīsies Latgales amatnieki, vai tomēr izzudīs, atstājot vien rūgtas mieles par to, kas reiz bija? Samazinoties skolēnu skaitam un pasliktinoties demogrāfiskajai situācijai laukos, valsts finansējums uz vienu skolēnu kļūst nepietiekams, lai uzturētu mazās skolas.
Skolu slēgšanas sekas redzamas arī mūsu novadā. Laukos skola nav tikai izglītības iestāde, bet arī kultūras un sabiedriskās dzīves centrs. Slēdzot skolu, vieta pamazām iztukšojas. Bērns, kurš jau no pirmsskolas vecuma tiek vests uz citu vietu, ar laiku tai arī piederēs. Dzimtajā pagastā var ierīkot pastaigu takas, uzstādīt soliņus, drupas pārvērst kultūrtelpās, taču — kam tas būs vajadzīgs? Un ko iesākt ar renovētajām skolas ēkām, kuru remontos ieguldīti simtiem tūkstošu eiro? Pārvērst tās par pansionātiem? Tas varbūt nav sliktākais risinājums, ja vien būs, kas tur strādā.
Makašānu amatu pamatskola saglabā ne tikai latgalisko amatu tradīcijas, bet arī piedāvā netradicionālu pieeju izglītībai. Tā apliecina, ka risinājumi mazāku skolu pastāvēšanai ir iespējami arī sarežģītos apstākļos, ja vien tam ir mērķtiecīgs valsts un pašvaldības atbalsts.
