Intīma atklāšanās uz audekla. Gleznas ar smago mūziku fonā

Kas notiek, kad bērnības haotiskie švīkājumi skolas burtnīcā pārtop par nobriedušu sajūtu valodu, ko saprot pat pasaules mēroga mūziķi? Dāvja ceļš nav tikai ģeogrāfisks maršruts no bērnības atmiņu piepildītajiem Skrīveriem līdz radošajai drosmei Baldonē. Tas ir arī stāsts par identitātes meklējumiem starp precīzo gaismu projektēšanu un nevaldāmo eļļas krāsu pasauli. Vai māksla ir tikai estētisks baudījums, vai tomēr intīma uzdrīkstēšanās iziet publikas priekšā pilnīgi kailam savā patiesībā? Kopā ar dzīvesbiedri Karīnu Slišāni radot kultūrtelpu “Elpa”, Dāvis Paulis pierāda, ka radošums nav noslēgta ekosistēma — tas elpo, mainās un barojas no smagās mūzikas akordiem un zemapziņas uzplaiksnījumiem.

Ar Dāvi un Karīnu tiekos viņu mājā Baldonē. Ir vēls janvāra vakars, bet arī viņi atbraukuši tikai nesen. Uz sarunu iekārtojamies Dāvja gleznu ielenkti. Tāpēc sarunas laikā vienlaikus gan fiziski redzu mākslinieku, gan varu skatīties viņa emocionālās pasaules kadros, kas krāsās un līnijās atstāti uz audekla.

Vecāki mēģināja izraisīt interesi

— Kas tev ir Skrīveri?

— Dzimtās vecāku mājas. Visa bērnība, skolas gadi. Sākumā dzīvojām privātmājā ārpus centra, mežmalā. Tur bija jauki, bet vecāki izdomāja pārvākties tuvāk centram. Tagad viņu māja ir Dīvajas ielā. Kopā ar dvīņumāsu Beāti Skrīveru Mūzikas un mākslas skolā. Māsai šī skola bija ļoti, ļoti jā, man — ļoti, ļoti nē. Mākslas skolas Skrīveros vēl nebija, bet parādījās pulciņš. Vecāki mēģināja izraisīt manī interesi par to. Mājās man vienmēr patika, kā es to saucu, švīkāšana. Visu laiku zīmēju. Mamma toreiz teica apmēram tā: tu pasauli redzi mazliet citādāk. Vēlāk tas mani aizveda uz tādu pašizpausmi kā grafika. Zīmulis, ogle. Pulciņš Skrīveros izpletās, kļuva par mākslas skolu. To tad arī pabeidzu. Šajā skolā man ļoti patika. Tas bija manas izaugsmes viens no akmeņiem.