Ja kādreiz par nepiedienīgu vārdu izmantošanu draudēja ar mutes mazgāšanu, izmantojot ziepes, tad kāds būtu līdzvērtīgs piedāvājums rupjo komentāru rakstītājiem sociālajos tīklos? “Facebook” un citas platformas ir kļuvušas par žults izgāztuvēm. Pat vēl ļaunāk — jebkurš ziņu portāls ir pārtapis digitālā tirgus placī, kur pārdod tikai lamuvārdus un apvainojumus.
Jauki, ka daudziem ir savs viedoklis un cilvēki nebaidās to paust, tikai saturs, ja tāds ir bijis paredzēts, pazūd caur nepieklājīgajiem vārdiem un norādījumiem, kur personai doties. Milzu vētru nesen izraisīja skaistumkonkursa “Misis Latvija” publikācijas. Var jau nepatikt dalībnieces, bet tā leksika un naidpilnie izteikumi vairāk liecina par pašiem komentētājiem. Vai kādam dzīvē ir palicis labāk, otru nosaucot par dumju vai izsmejot viņa vizuālās nepilnības? Kaut vienam?
Tā pati sērga skar politiskās tēmas, pieredzes ierakstus — jebko un visu. Ver vaļā ko vēlies, tur priekšā indīgu mēļu midzenis. Izteikt viedokli, konstruktīvu kritiku ir jāmāk. Otra pasūtīšana piecas mājas tālāk vispār ir māksla, ar kuru vairums cilvēku nav apveltīti. Vaininieki nav jaunieši, kā varētu padomāt, bet pieauguši cilvēki! Mēs kā zirgi ar klapēm uz acīm diskutējam par bulingu skolā, kamēr šāda prakse ir kļuvusi teju pašsaprotama sociālajā vidē — vietā, kur mūsdienās ikviens no mums pavada daudz laika. Kā var bērniem un jauniešiem iemācīt, ka otru apvainot un zākāt nav pieņemami, ja pieaugušie paši to praktizē un tolerē?
Varbūt laiks ieviest kādu digitālo ziepju gabalu? Pirms nospiest “publicēt”, uz mirkli paskatīties uz savu teikumu un pajautāt: vai es to pašu pateiktu cilvēkam acīs? Vai tas ko maina, uzlabo, vai tikai pieliek vēl vienu pagali kopējā žults ugunskurā?
Savādi, bet internets, kas reiz tika slavēts kā vieta ideju apmaiņai un brīvai domai, arvien biežāk atgādina skaļu pagalmu, kur visi runā vienlaikus, bet neklausās gandrīz neviens. Vārdi tiek mesti kā akmeņi — ātri, asi un bez īpašas domas par to, kam tie trāpīs. Un, jo skaļāks kliedziens, jo vairāk šķiet, ka tas tiek pamanīts.
Kur palikusi elementārā pieklājība? Vecā, piemirstā prasme runāt tā, lai otram nav jājūtas kā dubļu vannā iemestam. Mēs paši no kopīgas sarunu telpas pamazām uzbūvējam tikai vēl vienu žults purvu, kurā beigās negribas uzturēties nevienam.
Izsakiet domas, dalieties viedokļos, kritizējiet, bet dariet to cieņpilni un pieklājīgi!
