Laima dzīvo mājā ar skaistu vārdu “Ķīvītes”. Ap trīs kilometriem no pagasta centra. Kā lauku mājās gadās, pirms saimnieces mani sagaida viņas sunītis — mopsis Kerija. Virtuvē būrītī dzied koši krāsains papagailis. Dziesma brīžiem tik skaļa, ka pārtrauc mūsu sarunu.
— Kas jums ir “Ķīvītes”?
— “Ķīvītes” manā īpašumā nonāca kā dāvana. Senāk te dzīvoja, kā es viņu saucu, Gaismas tante, un viņai nebija radinieku. Patiesībā mums līdz tam svešs cilvēks. Es ar ģimeni tad dzīvoju Sunākstes centrā. Interesanti, ka šajā mājā piedzima mans vīrs. Dāvanu saņēmām kritiskā kārtībā. Padomju laikā te dzīvokļi bija iedalīti vairākām ģimenēm, mūsdienās tās sauktu par trūcīgām vai nelabvēlīgām. Skats bija skumjš — plītis nojauktas, dzīvot varēja tikai divās istabās. Visu, kas lieks, viņi bija metuši laukā turpat pie mājas. Senāk, laukā, dārzā strādājot, vilku apģērbu ar kabatām, jo vienmēr atradās stikla lauskas. Dzīvoju te jau 22 gadus, bet atkritumi joprojām uzrodas.
Taisnīguma sajūta no bērnības
— Sunākste nav jūsu dzimtā puse?
— Dzimtā vieta ir Odziena. Esmu ienācēja, bet jau 37 gadus šajā pusē.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
