Drēgnais rudens liek meklēt siltu, mājīgu vietiņu. Senāk man patīkama aizbēgšana no pelēkās ikdienas bija teātris. Diemžēl kaut kas būtiski mainījies Latvijas kultūras telpā. Pamazām rodas iespaids, ka teātra māksla ir pieejama vien tikai izmeklētiem ļaudīm. Šis ir pirmais gads, kad uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt apmeklētās teātra izrādes Rīgā. Viens no iemesliem — sasodīti dārgās biļetes. Ja neesi ar mieru visu izrādi sēdēt sagriezies, saliecies, vairāk baudot skaņu nekā bildi, tad divatā to vari apmeklēt, atdodot ap simts eiro. Nesen kādā kultūras ļaužu diskusijā Latvijas Radio dzirdēju, ka biļešu cenas tuvākajā nākotnē varētu pat pieaugt. Neceļas man roka atdot simtnieku, ja par to varu nopirkt samērā labus apavus ziemai.
Turklāt pašreizējā situācijā, neraugoties uz “sālītajām“ biļetēm, lielākā daļa izrāžu ir izpārdotas. Ieejot Jaunā Rīgas teātra mājaslapā, aina ir vēl dramatiskāka — nav nopērkama neviena pati biļete līdz pat decembra beigām. Skaidrs, ka JRT ir kļuvis par rīdzinieku fetišu, atkarības un pielūgsmes objektu. Arī rīdzinieku algas ir būtiski augstākas par reģionos dzīvojošo. Vai stāvgrūdām pilnās izrādes nozīmētu, ka laiks domāt par lielākām skatītāju zālēm? Saglabājot ekskluzivitāti, vietu skaitu, visticamāk, saglabās nemainīgu.
Daži man iebildīs, sakot, ka labas izrādes var skatīt ārpus Rīgas. Biļetes jebkurā kultūras vietā, kas nav galvaspilsētā, ir uz pusi lētākas. Diemžēl mani šāda alternatīva neaizrauj.
Un tā nu sanāk, ka tā sauktā “augstā māksla” ir apvilkusi sev apkārt finanšu apli, kuru es nespēju vai vienkārši negribu pārkāpt. Tikmēr Rīgas teātri bauda savu ekskluzivitāti un izpārdotās zāles, kurās, starp citu, bieži sēž tie paši cilvēki, kas lemj par valsts kultūras finansējumu. Kļūstu par skatītāju nevis teātrī, bet gan klausītāju diskusijām radio, kurās man attālināti stāsta, kāpēc man būtu jāmaksā vēl vairāk.
Rezultāts ir klusa atsvešināšanās. Teātris no manas dzīves prioritātes pamazām kļūst par luksusa preci, līdzīgi kā dārgs salokāmais telefons, kuru redzu plauktā, bet zinu, ka nepirkšu.
Bet tā kopīgā teātra zāles elpa, tas brīnums, kad aktieris uz skatuves ar savu enerģiju trāpa tev tieši sirdī… Tā gan man sasodīti pietrūkst. Es ilgojos arī pēc tās lielās skatuves grandiozitātes, tā vēriena, kāds nekad nebūs izpaužams uz mazām skatuvēm. Baidos, ka šī plaisa starp mani un šo mākslas pasauli kļūst par grāvi, kuru vairs nevarēs tik viegli aizbērt.
