Esam pieraduši, ka filmās, teātra izrādēs un arī grāmatās netrūkst pikantu skatu, vulgaritātes un pat rupju lamuvārdu, neko neizskaistinot, bet parādot to, kā ir. Šo balansēšanu starp mākslu un dzīvi gan var uztvert dažādi. Jā, tā neapšaubāmi notiek, arī tā cilvēki uzvedas un runā, tomēr — ne visi un visur. Tāpēc gluži dabiski var saprast kādas māmiņas sašutumu par obligātās literatūras izvēli skolā. Runa šoreiz ir par rakstnieces Rasas Bugavičutes-Pēces darbu “Puika, kurš redzēja tumsā” — pilnu lamuvārdiem. Bet tas jau tāds nav vienīgais.
Neapšaubāmi ikdienā uz ielas, skolā un citviet to visu var dzirdēt, bet var piekrist mammām, ka viņi ģimenē tā nerunā. Vai bērniem, kuri gluži vai uzsūc visu jauno informāciju, jārāda, cik prasta var būt valoda pat rakstnieku grāmatās. Ne vienkārša, bet tieši prasta un rupja.
Protams, nedzīvojam sterilā pasaulē, bet man vienmēr bijusi pārliecība, ka publiskā satura veidotājiem jābūt tiem, kuri māca, nevis nolaižas līdz zemākajām līmenim. Tāpēc nepieņemami ir pat multfilmu tulkojumā dzirdēt žargonu. Kāpēc vārda “aizveries” vietā nevar lietot “paklusē” vai ko citu, ja vēl to saka mazs bērns? Vai tā tomēr nav televīzijas atbildība, ko atskaņot no ekrāna. Līdzīgi ir arī ar grāmatām, kur leksika mēdz būt visraibākā. Tajā pat laikā ir lasītas grāmatas, kur tāda kārtīga plenča lamāšanās pasniegta tik meistarīgi un trāpīgi, ka nav tās rupjuma mieles, bet itin dzīvi var iztēloties, kā tas tēvainis lamājas. Paralēles var vilkt ar grāmatu “Puika, kas redzēja tumsā”, kuru pēc pirmajiem “bļin” un “pizģec” lasīt vairs negribas. Pat sēžot kādā teātra izrādē, viss mākslas baudījums vējā viena parupja vārda dēļ, ko var pateikt tikpat trāpīgi un sarunvalodai atbilstoši, bet citādāk.
Savulaik par šo tēmu iesaistījos diskusijā ar kādu atbildīgo televīzijas darbinieci, un atbilde bija — tā taču runā arī dzīvē! Es teicu, ka es nē, un manā ģimenē arī. Tāda gara nabadzība un nepieklājība nav pieņemama, un domāju, ka ir kaut kāda robeža, ko nedrīkst pārkāpt ne attiecībā ar savējiem, ne svešiem. Ja publiski dzirdu desmit gadus vecu bērnu savai mammai sakām: “Ej tu d*…!”, neviens man neiestāstīs, ka ģimenē paši pieaugušie tā nerunā.
Dzīvē tā runā un runās, bet bērniem taču mācām, ka uz ielas dzirdot vai kaut kur izlasot nepieklājīgu vārdu vai frāzi, to nedrīkst lietot publiski. To gribas arī sagaidīt mācību saturā, kur dzīves skarbuma tāpat pietiek. Tikai viss skaistais nav stilīgs un jauniešus piesaistošs. Tomēr — vai tas ir vienīgais veids, kā mēģina ieinteresēt lasīt grāmatas un skatīties to, ko mēdz dēvēt par mākslu.
