Ar ukrainieti Jeļicu Šmendeli tiekamies viņas darbavietā Kokneses sporta centrā. Te pie vīra radiem viņa radusi patvērumu. Jeļicai ļoti patīk Latvijā, Koknesē, viņa mācās latviešu valodu, taču sirdī aizvien ir Ukraina un dzimtā pilsēta Harkiva, kura joprojām cieš no Krievijas agresijas. Lai par ko mēs runātu, domās viņa atgriežas Harkivā un stāsta par dzīvi Ukrainā tagadnes formā, ne pagātnes.
Varbūt spēle?
— 24. februārī, Krievijai sākot iebrukumu, kardināli mainījās Ukrainas tautas dzīve. Kāda bija jūsu dzīve pirms kara?
— Jauka un sakārtota dzīve, kas bija saplānota ilgtermiņā. Mums bija labi, bija darbs. Es strādāju par kosmetoloģi, biju nodibinājusi savu skolu un turpināju mācīties. Vīram bija labs ieņemamais amats, viņš pēc izglītības ir inženieris. Dzīvojām Harkivā, pašpietiekamā, greznā pilsētā, kura arvien turpināja attīstīties. Mēs priecājāmies par dzīvi. Mums bija sapņi, mums bija svētki, tikāmies ar radiem un draugiem. Nekad neiedomājāmies, ka varētu notikt kas tāds. Kad saka, mēs atnācām jūs atbrīvot... Šī muļķīgā frāze! No kā atbrīvot? No laimes, kas mums bija?!
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
