Lai arī dažkārt šķiet, ka viss notiek pārāk lēnu, tomēr ieceres virzās uz priekšu!
Aizvadītā nedēļa pagājusi Dziesmu un deju svētku noskaņā. Ne tikai Rīgā, bet ikvienā novadā, jo sekojām līdzi, arī savējo dalībai, kopā izbaudot to īpašo noskaņu. Tā bija brīnišķīga!
Pašai iznāca klātienē noskatīties deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” ģenerālmēģinājumu Daugavas stadionā. Ļoti izcils un skaists koncerts! Repertuārs bija skatītājiem vienkārši uztverams, saprotams un sirsnīgs. Tas apliecina, ka ne vienmēr nepieciešami sarežģīti iestudējumi, lai dejas prieks būtu gan dejotājiem, gan bauda skatītājiem.
Koncertu caurvija Ceļinieka stāsts, kas dodas apciemot savus tuvos un tālos radus visos Latvijas novados, līdz ar to atklājot un iepazīstinot skatītāju ar katra novada dažādību. Koncerta režija, scenogrāfija, mūzika bija tik pārdomāta, ka tas viss kopā lika sajūsmā aizrauties elpai un nobirt kādai asarai. Turklāt deju koncerti īpaši ar to, ka tās nav tikai kustības un raksti, bet arī tērpi, dejotāju emocijas, smaidi un enerģija, kura dod lādiņu ilgākam laikam.
Saviļņojošs bija arī svētku gājiens, radot kopības izjūtu un raisot atmiņas par iepriekšējiem svētkiem man pašai kā dalībniecei un arī deju kolektīva vadītājai. Svētku noslēgumu vēroju televīzijā, bet tik un tā bija sajūta, ka esi tam visam līdzās un kopā. Priecājos par visiem kolektīviem, bet īpaši par mūsu, Bebru pagasta, deju kolektīvu “Rats”, kurš piedalās šajā grandiozajā pasākumā, neraugoties uz grūtībām ar mēģinājumu telpām. No malas, iespējams, viss šķiet vienkāršāk, bet zinu, cik fiziski grūtas ir dejas un kāda slodze ir dalībniekiem, lai svētki izdotos. Tā kā izturību viņiem arī turpmāk!
Pati esmu dejojusi gan skolēnu, gan pieaugušo Dziesmu un deju svētkos. Tas vienmēr bijis emocionāls brīdis par spīti grūtībām un kādai nebūšanai. Arī šajos svētkos, visticamāk, kaut kas izdevās labāk, kaut kas ne tik ļoti, bijuši atsevišķi sarežģījumi ar ēdināšanu, un ne visus apmierināja noteikumi par to, ko nedrīkst ienest mēģinājuma vietās. Ideāli nav nekad, bet visas situācijas ir risināmas, un zinu, ka neviens bez dzeramā ūdens mēģinājumos nepalika. Tās visas ir pārejošas grūtības, īpaši jauniem cilvēkiem — lai arī naktis nav gulētas, piedzīvoti vēji un lietus, celies un ar prieku atkal ej nākamajā dienā. Cilvēkiem gados šī nedēļa, protams, bija grūtāka, bet domāju, ka tik un tā vērts to piedzīvot, jo negatīvās emocijas ātri vien aizmirstas. Svētkos gadās arī traumas, bet dejotāji nav kurnētāji — par spīti grūtumam un sāpēm, turpina iesākto.
Deja man tuva un svarīga joprojām. Kārtējie svētki uzjunda atmiņas un vēlmi atkal dejot. Ikdienā gan tas nedaudz noplok, bet dejotājs vienmēr ir un paliek dejotājs, tāpēc, kas zina, varbūt atkal pienāks tam brīdis. Mūsu ģimenē gan vīrs, gan manas abas māsas ir dejojuši tautas dejas un dziedājuši koros. Ticu, ka arī maniem mazbērniem būs interese par to. Katrā ziņā uz jauno paaudzi raugos optimistiski un domāju, ka dejas un dziedātprieks mūsu tautai nezudīs.
Paralēli lielajam svētku notikumam pagastā turpinājās ikdienas darbi. Teritorijas sakārtošanā, kā ik vasaru, darāmā daudz. Priecājos, ka šovasar mums palīgā nākuši skolēni. Viņiem tā ir pirmā darba pieredze un iespēja nopelnīt, bet pašvaldībai liels atspaids, jo izdevies paveikt daudz labu darbu, par ko viņiem saku lielu paldies, jo katrs strādā centīgi un ar atdevi. Esmu teikusi mūsu jauniešiem — ja nebūtu viņu, kāds no darbiem noteikti paliktu nepaveikts, jo ikdienā pietrūkst darba roku un visu nevar pagūt. Kopā darbojoties savā pagastā, tas kļūst skaistāks un tīrāks. Arī šovasar Bebros cenšamies ko remontēt un labot. Lai arī dažkārt šķiet, ka viss notiek pārāk lēnu, tomēr ieceres virzās uz priekšu. Pa mazākam vai lielākam solītim, bet uz priekšu.
Pagājušajā nedēļā bijušajā tehnikuma dienesta viesnīcas ēkā svinīgi atklāja sociālās aprūpes centru “Vecbebri”. Esmu gandarīta par vēl vienas šādas iestādes izveidi, jo tās pakalpojumi ir tik ļoti nepieciešami. Katrs šāds jauns centrs ir ieguvums, jo cilvēki var saņemt kvalitatīvu aprūpi, ko ne katrā ģimenē spēj nodrošināt tuvinieki. Šajā iestādē viņi noteikti ir gādīgās rokās.
Vienmēr esmu teikusi, ka strādāt sociālās aprūpes iestādē var tikai tāds darbinieks, kurš mīl savu darbu un cilvēkus. Ikdienas aprūpes lietas nav vienkāršas un ne katrs to spēj. Tāpēc cieņa katram aprūpētājam, kas šo darbu veic ilgstoši. Atalgojuma ziņā gan tas ir nepietiekami novērtēts, lai arī prasa īpašu attieksmi, katram aprūpējamajam cilvēkam veltot laiku, uzmanību, sapratni un mīlestību, uzturot viņu dzīves kvalitāti mūža nogalē. Iepriekš redzot darba ikdienu sociālās aprūpes iestādē Iršos, saskāros tikai ar teicamu attieksmi pret ikvienu klientu. Arī mūsu pagasta iestādē ir brīnišķīga darbinieku komanda, lai ikviens tur justos labi.
Vasara jau pusē, un turpinām to baudīt. Priekšā atvaļinājums, lai uzkrātu spēkus un atpūstos. Šis laiks ir restarts, pēc kura atkal var atgriezties ikdienas darbos. Mans vēlējums līdzcilvēkiem — saglabāt iecietību un laipnību vienam pret otru. Tad arī vieglāk pārvarēt negācijas un ikdienas rūpes.
autors: Jolanta Mašinska, Bebru pagasta pakalpojumu centra vadītāja
