Skaidrs, ka viena diena bez ūdens, salīdzinot ar dramatiskajiem un traģiskajiem notikumiem Ukrainā un Tuvajos Austrumos, kur sprādzienos iet bojā cilvēki, nav nekas. Tomēr trešdien Aizkrauklē notikusī avārija ūdensapgādes sistēmā un diena bez iespējas nomazgāties, normāli aiziet uz tualeti vai pagatavot ēst lika aizdomāties — cik gatavi mēs patiesībā esam pat nelielām krīzes situācijām? Laikam esmu starp tiem vieglprātīgajiem, kuri noteikti nav gatavi tam, ka pēkšņi pazūd ūdens vai elektrība. Man mājās nav nekādu krājumu — ne ūdens, ne ilgi uzglabājamu pārtikas produktu, ne medikamentu. Lai gan civilās un militārās aizsardzības jomas pārstāvji jau vairākus gadus mums atgādina par tā saukto 72 stundu somu, jāatzīst — man joprojām tādas nav. Ne realitātē, ne prātā.
Noteikti neesmu gatava arī steidzīgi kopā ar ģimeni doties prom no mājām, jo pat nezinu, ko ņemt līdzi. Varbūt kādam tas šķitīs smieklīgi, bet tagad vismaz skaidri zinu — nopirkšu vienu lieku pieclitrīgo ūdens pudeli rezervē, lai stāv mājās. Sagādāšu lukturīti, sērkociņus, pārskatīšu sveču un zāļu krājumus.
Esam pieraduši pie ērtībām, un grūti iedomāties, kā ir dzīvot bez ūdens, siltuma un elektrības. Ķert mirkļus, kad elektrība parādās, lai paspētu uzlādēt telefonu. Taču to visu ļoti viegli var zaudēt — vienalga, vai uz ilgāku, vai īsāku laiku. Un tad, kad ierastā lietu kārtība tiek izjaukta pat uz vienu dienu, saprotam, cik bezpalīdzīgi kļūstam.
Vēl nesen banku pārstāvji uzsvēra, cik ērti un izdevīgi ir bezskaidras naudas norēķini. Tagad arī Latvijas Bankas pārstāvji iesaka tomēr mājās glabāt skaidras naudas rezervi — vismaz mēneša apjomā ģimenes vajadzībām.
Pagājušajā gadā prezentētie pētījumi par cilvēku pratību un zināšanām, kā rīkoties krīzes situācijās, apliecina, ka tādu kā es nav mazums. Vairāk nekā puse jeb 63% Latvijas iedzīvotāju nezina pareizu rīcību, ja valstī iestātos krīze — vienalga kāda: ekonomiska, militāra vai dabas katastrofa. Piemēram, civilās aizsardzības mācībās pagājušajā gadā piedalījušies vien 6% iedzīvotāju. Tas ir vairākas reizes mazāk nekā kaimiņvalstīs.
Mums ir izstrādāti civilās aizsardzības plāni — tie ir uz papīra. Taču reālu prasmju un zināšanu, kā rīkoties, bieži vien nav.
Pirms kāda laika Koknesē notika iedzīvotāju tikšanās ar Saeimas deputātu Raimondu Bergmani, kurš labi pārzina aizsardzības jomu. Kāda dāma viņam jautāja: uz kuru pusi tad drošāk doties, ja sākas karš? Un kurā patvertnē var paslēpties, ja tās ierīkotas pašvaldības iestāžu ēkās un primāri paredzētas šo iestāžu darbiniekiem un apmeklētājiem?
It kā loģisks jautājums. Bet vai katram no mums ir atbilde uz to?
Esmu dzirdējusi pašvaldību pārstāvjus sakām — kad pienāks šāds kritisks brīdis, iedzīvotājiem pateiks, kā rīkoties. Taču noteikti ir labāk būt sagatavotiem jau iepriekš. Pat ja viss sākas tikai ar vienu dienu bez ūdens.
