Svarīgākais ir cilvēks — ar savu stāstu, savu pieredzi un sirdi, kas dara mūsu ciemu bagātu, stiprina un iedvesmo mūs
Pēc notikumiem bagātās vasaras, kas aiztrauc kā bezgalīgs skrējiens, atnāk rudens ar savu citādo elpu — ar krāsu bagātību, ar rutīnu, kas ienes kārtību ikdienā, ar mieru, kas ļauj apstāties un saklausīt pašam sevi. Lai gan šādas sajūtas vairāk piestāv gada noslēgumam, es zinu, ka jauns svētku laiks drīz vien atkal iegriezīs savu straujo ritējumu. Rudens man ir īpašs — kā tāds kluss starpbrīdis, kad var ieraudzīt, ko gads jau devis, un saprast, ko vēl ir vērts piedzīvot. Šoruden manās domās īpaši iekrāsojas pateicības un prieka notis par to labo, kas jau noticis, par cilvēkiem, kuri ienākuši ikdienā, un par idejām, kas šajā gadā nesušas gandarījumu. Viena no tām ir “Ciema sarunas” — pasākumu virkne, kuru jau vēlos saukt par tradīciju, kas šogad dzimusi Daudzeses bibliotēkā. Īsā laikā “Ciema sarunas” kļuvušas par gaidītu un siltu tikšanās brīdi daļai mūsu pagasta cilvēku.
Ikdienas sarunās ar bibliotēkas apmeklētājiem arvien skaidrāk sajutu, ka mūsu iedzīvotāji grib zināt daudz ko praktisku un viņiem pietrūkst vienkāršu sarunu — gan par ikdienišķām, gan saimnieciskām lietām. Tomēr pats svarīgākais — viņi vēlas satikties un runāties. Lai arī “Ciema sarunu” galvenais mērķis ir zināšanu gūšana un tālāk došana, es šajās tikšanās reizēs arvien vairāk jūtu, ka to patiesā vērtība slēpjas citur — katra pasākuma īpašā viesa personībā, kas atklājas caur stāstiem un sarunām. Reizēm aizdomājos par sarunu galveno viesi, kāpēc viņš to dara? Kāds dzīves notikums, pārdzīvojums vai sapnis ir bijis par iemeslu, lai šī nodarbe kļūtu par sirdslietu? Nereti tie ir stāsti par drosmi, pārmaiņām un sapņiem, kas kļuvuši par dzīves vadmotīvu. Un tieši šos stāstus “Ciema sarunas” ļauj mums ne tikai dzirdēt, bet arī sajust — tā ir tā neredzamā vērtība.
Pirmās “Ciema sarunas” aizsākām ar konditori Gunitu Leiti — dzimušu un augušu tepat Daudzevā, bet nu viņa ir neretiete. Apmeklētājiem bija iespēja ne vien pierakstīt dažādas kūku un saldo ēdienu receptes, bet arī ielūkoties Gunitas recepšu grāmatu un konditorejas piederumu kolekcijā. Un našķošanās arī bija īpaša. Aizkustinošs bija viņas stāsts, kā bērnībā pagaršotā izcilā “Ritas tantes” kūka kļuva par dzinuli atklāt un izzināt konditorejas pasauli, eksperimentēt un galu galā padarīt to par sirdslietu.
Pavasarī pie mums viesojās Aizkraukles pilsētas labiekārtošanas speciāliste Inese Rupenheite-Skeranska. Viņa palīdzēja sagatavoties dārza sezonai, daloties ar vērtīgiem padomiem par augiem, kuru audzēšana prasīs mazāk vai vairāk rūpju. Ineses stāstījumā saklausījām ne tikai praktiskas zināšanas, bet arī mudinājumu uzlūkot savu dārzu kā vietu, kas sniedz mieru un prieku — neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs tas ir.
Īpaša bija tikšanās ar melnā svēpētā māla cepļa saimnieci Ināru Ozoliņu. Viņas rokās māls pārtop mākslas darbos, un arī mums bija iespēja izmēģināt trauku darināšanu. Tā bija saruna par pacietību, par radošumu un par dzīvi kā tādu — par spēku, ko sniedz radīšanas process, kas stiprina ticību sev un spēju dot spēku arī līdzcilvēkiem.
Ceļojuma garšu un krāsas sarunās ienesa Aija Tukiša, kura dalījās ar iespaidiem Taizemē, kur pavadījusi vairākus mēnešus, dzīvojot dēla ģimenē un ceļojot pa šo zemi. Viņas stāstījums un fotogrāfijas atvēra pavisam citu pasauli — no svētnīcām un tempļiem līdz elpu aizraujošām dabas ainavām. Šis nebija tikai ceļojuma stāsts, bet arī saruna par mīlestības spēku un drosmi doties tik tālu no ierastās vides, lai atkal satiktos ar sev mīļajiem un lai atgrieztos mājās ar jaunu skatījumu uz dzīvi.
Bet pēc vasaras pauzes tikāmies ar konservēšanas entuziasti Agitu Akmentiņu. Viņa ieradās ar dažādu marinējumu burciņām un padomiem, kā saglabāt vasaras bagātību ziemai interesanti, garšīgi un mākslinieciski.
Agita ir ļoti saimnieciska un īpaši uzsvēra, ka tieši marinēšanas prasmes viņai iemācījusi mamma. Šajā sarunā mēs visi sajutām, cik svarīgi ir šīs zināšanas un prasmes paņemt līdzi no savām saknēm un nodot tālāk bērniem un mazbērniem.
“Ciema sarunas” turpinās. Jau pavisam drīz tiksimies ar ārsta palīgu Grigoriju Popenkovu, lai runātu par veselības stiprināšanu rudens un ziemas vīrusu laikā. Novembrī lūkosimies uz pasauli no citas perspektīvas — caur planētu un ciparu skatījumu kopā ar Guntu Rupenheiti, bet gada izskaņā mūs visus gaidīs dzejas un mūzikas pēcpusdiena kā skaists šī gada noslēgums.
“Ciema sarunas” ļauj mums apzināt cilvēkus, kas ir mums līdzās. Un atgādina, ka svarīgākais ir cilvēks — ar savu stāstu, savu pieredzi un sirdi, kas dara mūsu ciemu bagātu, stiprina un iedvesmo mūs. Un es esmu patiesi laimīga, ka varu būt tāds kā stūrmanis šai tradīcijai Daudzeses pagastā — vadīt to noteiktā virzienā, lai šie stāsti tiktu sadzirdēti, zināšanas nodotas tālāk un mūsu cilvēki sarunātos.
