Cilvēki Latvijā mīl kafiju. Tikai pie tās mēs bieži pasniedzam “lielu šķīvi pesimisma”. Rīta ziņas — slikta valdība, karš tepat aiz robežas, inflācija. Dienas beigās sociālajos tīklos — politiķi muļķi, sistēma netaisna, nākotne tumša. Un tā mēs dzīvojam — ar sajūtu, ka viss ir slikti un kļūs vēl sliktāk.
Ja ticam jaunākajiem pētījumiem, vairāk nekā puse iedzīvotāju nākotnē raugās drūmi. Vai tas ir objektīvs skatījums vai jau folklorizējusies latviešu tradīcija — sūdzēties? Mums patīk teikt, ka “Latvijā nekā nav”, bet paskatieties apkārt — veikali pilni, bērni skrien uz pulciņiem, kultūras dzīve kūsā, uzņēmēji turpina strādāt. Protams, tas neizslēdz problēmas, bet drūmais tonis kļūst par ieradumu, nevis realitāti.
Pesimisms ir kā pelēka sega — silta, bet smacējoša.
Zem tās var ērti ieritināties, ja viss ir slikti, tad no manis jau nekas nav atkarīgs. Taču šī sega arī paralizē — sabiedrība, kas netic nākotnei, nekad to arī neuzbūvēs.
Politiskā elite dara visu, lai cilvēki šo segu nepamestu. Vieni solās risināt problēmas, bet strīdas kā bērnudārza smilšu kastē. Citi runā par reformām, bet neprot tās izstāstīt cilvēkiem saprotamā valodā. Rezultātā cilvēki nejūtas ne saprasti, ne aizsargāti. Šajā vakuumā pesimisms plaukst kā sēne mitrā pagrabā.
Ja ieskatāmies dziļāk — cerība Latvijā nav zudusi, tā vienkārši ir decentralizēta. Cilvēki tic saviem bērniem, tic savai ģimenei, tic, ka tepat, reģionā, dzīvi var padarīt labāku — to pierāda aktīvās iedzīvotāju padomes. Vārdu sakot, ticība ir personīgā līmenī, bet ne valsts mērogā. Te arī slēpjas lielā dilemma — kā pārcelt šo optimismu no virtuves galda uz publisko telpu.
Cerības atjaunošana sākas ar atbildību. Ar to, ka mēs paši pārstājam būt tikai skatītāji. Būsim godīgi, viegli ir pārmest valdībai, bet daudz grūtāk pajautāt sev, ko es daru, lai manā pagastā, pilsētā, valstī būtu labāk? Cerība nav bezmaksas pakalpojums, ko piegādā valdība vai NATO. Tā ir kopdarbs.
Varbūt patiesais jautājums nav, vai nākotne būs labāka, bet vai spējam tai noticēt? Cerība nav tikai abstrakta sajūta, tā ir darbība — ticība, kas pārvēršas reālos soļos. Nākotne nav valdības deklarācija vai ekspertu prognoze, tā ir mūsu izvēle, kādās krāsās to gribam paši redzēt un krāsot.
Mazās cerības darbībā uzkrājas lielos rezultātos. Kad kaimiņš iestāda koku, viņš ne tikai domā par savu pagalmu, bet par pilsētu, kas pēc desmit gadiem būs zaļāka. Kad uzņēmējs neatmet ar roku birokrātijai un turpina radīt darba vietas, viņš netieši saka: “Es ticu, ka šeit ir vērts dzīvot”. Un katrs no mums, kas spēj pasmaidīt un izturēties cieņpilni, faktiski pāršķeļ to drūmo segu, kas tik viegli pārklāj sabiedrību.
