I kdienā, pārskatot ziņu platformas un sociālos tīklus, cilvēki tur atrod dažādu informāciju. Lielai daļai acs un prāts pārskrien pāri, bet ir, kur aizķeras. Un tāds notikums bija Svētā Huberta svētki Skaistkalnes baznīcā, kas bija veltīti medniekiem, un svētību saņēma gan viņi, gan medību suņi. Tiktāl viss ir skaidrs, medības ir viena no cilvēku nodarbēm. Daudz apspriestas, arī kritizētas un atbalstītas, rūpējoties par dabu. Lai kā mēs katrs attiecamies pret medībām, cilvēku sašutumu izraisīja baznīcā ienestais nomedītais briedis — vai pasaule paliek traka, un mēs atgriezīsimies viduslaikos?!
Nule kā par šo gadījumu runājām ar kādu paziņu, kura bija tikpat sašutusi. Ticīgam cilvēkam, kurš regulāri apmeklē dievnamu, kaut kas tāds šķiet nepieņemams — dievkalpojumā ienest beigtu dzīvnieku, kurš turklāt tieši šim mērķim nogalināts. Varbūt drīz vien tieši baznīcā veiks upurēšanas tradīciju! Sieviete atzina, ka pēc šādām lietām negribas pat iet uz baznīcu. Runa gan nebija par Skaistkalnes, bet dievnamu vispār. Arī es pamanīju šo zinu. Īpaši tajā neiedziļinoties, arī man tā raisīja nepatiku. Pāršķīru lapu un viss, jo tā nav man tuva joma. Tomēr var piekrist paziņai — katrai rīcībai jābūt tādai, kas cilvēkam ir saprotama, bet ne tādai, kas raisa dusmas. Tas viss lika papētīt tuvāk, par ko ir tracis. Francijas teritorijā 656. gadā dzimušā Huberta vārds tiešām arī šodien saistās ar medībām. Cik var noprast no lasītā, zaudējuma sāpju pārņemts, viņš ilgāku laiku nedevies medībās, kādā apskaidrības brīdī šo nodarbi beidzis un kļuvis par garīdznieku. Un beidzamo briedi, ko sastapis mežā, tomēr nenogalinājis. Huberts atzīts par kristiešu svēto, un ir ne tikai mednieku, medību suņu, bet arī mežstrādnieku, matemātiķu, optiķu un metālapstrādes meistaru aizbildnis. Acīmredzot līdz mūsdienām pārējo jomu pārstāvji palikuši bez viņa uzmanības.
Neviens neapšauba medību nozīmi un nepieciešamību, lai arī mednieks atņem dzīvību, tāpat kā godinām karavīrus, kuri, iznīcinot ienaidnieku, aizstāv savu zemi un tās iedzīvotājus. Visi gan arī piekrītam, ka pasaule mainās un daudz kur atsakās no gadsimtiem senām tradīcijām humānisma dēļ, cienot dzīvību. Vai svētību var gūt tikai, atgriežoties pie tradīcijas pirmsākumiem? Diezin vai to dos beigts briedis baznīcā, tikai tāpēc, ka ir valstis, kur tā joprojām dara. Tāds viduslaiku rituāls tomēr neiet kopā ar dievnamu, kur aicina cienīt un saudzēt dzīvību.
Pasaulē notiek daudz sliktu lietu, ko neviens nav spējis ietekmēt. Uzklausot viedokļus dažādās auditorijās, pēdējā laikā arvien biežāk nācies dzirdēt — ja visi domātu tikai labas domas, nekas tāds nevarētu notikt. Varbūt jāsāk ar to.
