Autors: Linda Šmite
Uz lielceļa Ērgļi-Koknese notiek skaļa satiksmes dalībnieku kustība, bet ceļa malā pie Bebru pamatskolas Komunistiskā genocīda upuru pieminekļa sanācis pulciņš cilvēku, lai pieminētu melnu dienu latviešu tautas vēsturē – 1949. gada 25. martu, kad notika jau otrā izsūtīšana ar tā laika okupācijas varas mērķi iznīcināt zemniecību.
Lopu vagonos uz Sibīriju tika deportēti ap 42 tūkstoši latviešu. Ieradušies to dienu liecinieki un viņu tuvinieki, Kokneses apvienības vadītāja A. Vagoliņa, Bebru pagasta pakalpojumu centra vadītāja J. Mašinska, “Aizezeres muzikanti”, Bebru pamatskolas skolēni, tostarp jaunsargi, skolotāji, direktore.
Piemiņas vietā tiek ienests Latvijas karogs, atskan Latvijas valsts himna, noturēts klusuma brīdis. Pagājuši 75 gadi kopš skaudrās nedienas, bet tā aizvien tikpat melna, un ļaunuma impērija tik klātesoša, sevi apliecinoša ik dienu. Uz jauno paaudzi vērsti dzīvesgudri, viedi skati: tautas vēsturi nedrīkst aizmirst, no tās jāmācās, lai nosargātu Latvijas neatkarību.
Jaunatnes rokās ir valsts nākotne. Latvija jātur dziļi sirdī, kā to tālajā Sibīrijā darīja trīsgadīgā Antoņina, no malkas pagalītēm būvējot ceļu uz mīļo, vēl neredzēto, bet no pieaugušo nostāstiem iemīlēto Latvijiņu.
Mēs būsim tik brīvi, cik vienoti savā patriotiskajā nostājā un pilsoniskajā atbildībā. Tā, atgādinot par nesen notikušo NATO paplašināšanos, kas ir mūsu drošības garants, runā cienījamais Latvijas armijas Gaisa spēku atvaļinātais pulkvedis Uldis Filipsons.
“Kamēr zilām straumēm Zemgalē plūst pali, esi mierīgs, tava zeme paliks!” Fonā skan V. Belševicas vārdi, un bērni kā mantru grupai “Krasts” dzied līdzi: “Kamēr saknes tavā zemē, kamēr tavas pēdas tēva sētā ….” Tikmēr mums būs sava valsts un mierīgas debesis virs tām.
Pelēkais piemineklis, kurā aizvien vēl dun iekaltās dzelzceļa sliedes, slīgst ziedos, pūpolzaros un sveču liesmiņās. Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirst. Paldies par atmiņām! Tās ir stipras laipas uz drošu un stabilu nākotni.
