Jautrītes Neijas foto
Redakcijā ar saviem novērojumiem vērsās kāda aizkraukliete. Viņai kaimiņos dzīvo ieceļotāji no Ukrainas, kas dzimtenē notiekošā kara dēļ ieradušies Latvijā un šeit saņem atbalstu. Ziņotāja pagājušajā nedēļā bija lieciniece izšķērdībai, kas viņu sāpināja — atkritumos izmests liels daudzums pārtikas, ko izdala Latvijas Sarkanais Krusts.
Sāp sirds par šādu rīcību
Kundze smejot sauc sevi par misis Flečeri (seriāla tēls, kuras prāts un enerģija palīdzējusi atrisināt desmitiem slepkavību), kas konkrētajā situācijā nav tālu no patiesības. Aizvadītajā trešdienā, veiksmīgas sakritības dēļ, kundze piefiksēja mirkli, kad kaimiņos dzīvojošie Ukrainas ieceļotāji devušies pēc atbalsta pakām, kas viņiem, dzīvojot Latvijā, likumīgi pienākas. Kuplajai saimei pienākas daudz, kastes uz dzīvokli tiek nestas vairākos piegājienos. Pēc tam sieviete pa logu pamanīja smagu atkritumu maisu iznešanu. Radās nelāga nojauta. Dodoties pie friziera, viņa piegāja pie konteineriem, kur kaimiņu izmestie maisi bija virspusē. Sieviete tos mazliet paplēsa vaļā un ieraudzīja, ka lielā apmērā izmesta pārtika, ko šie cilvēki saņēma atbalsta pakās. Kundze par notikušo informēja Latvijas Sarkanā Krusta Aizkraukles daļas darbinieci. Praksē neko daudz iesākt nevar — iebraucējiem pārtikas pakas pienākas, tās izmantošana — viņu ziņā. Aizkrauklietei, tāpat kā citiem, kas šādas izdarības manījuši arī iepriekš, sāp sirds par izmestajiem produktiem. Ir cilvēki, kam šī pārtika būtiski atvieglotu ikdienu, vai palīdzētu grūtā brīdī, taču tā vietā tā tiek izmesta mēslainē.
Patērētāju attieksme
Ar dažiem ieceļotājiem no Ukrainas, kas izskatās pēc romu tautības pārstāvjiem, personīgi sastapties sanāca 2024. gada izskaņā, kad gatavoju materiālu par izmaiņām, kas skar atbalsta paku saņēmējus. Komunikācija ar palīdzības sniedzējiem no konkrēto cittautiešu puses bija, maigi sakot, pieticīga. Strupa vārdu apmaiņa, jo atbraucējiem ir gaužām niecīgs krievu vai kādas citas valodas vārdu krājums. Spēcīgu iespaidu atstāja šo cilvēku nepieklājīgā patērētāju attieksme, uzvedība nepārprotami liecināja par uzskatu, ka viņiem pārtika un jebkāda veida palīdzība pienākas.
Par notikušo pastāstījām Aizkraukles novada Sociālā dienesta vadītājam Edvartam Pāvulēnam: “Žēl, ka tā notiek. Ir cilvēki, kuriem šī pārtika būtu vajadzīga, viņi būtu priecīgi saņemt kaut vai daļu no pārtikas pakas. No otras puses — mēs nezinām šo cilvēku rīcības iemeslus. Iespējams, viņi nesaprot, ka var atdot produktus, ko neizmantos. Grūti saprast iemeslus, ir žēl, ka tā notiek.”
Noteikumu izpildi grūti kontrolēt
Lai pieteiktos jebkāda veida atbalstam, vispirms iebraucējiem jādodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kur viņi kā Ukrainas civiliedzīvotāji saņem uzturēšanās atļauju. Viņiem piešķir Latvijas personas kodu vai identifikācijas numuru. Tālāk viņi vēršas sociālajā dienestā un saņem palīdzību, kā tas ir likumā noteikts. Palīdzību šīm personām 100% apmērā finansē valsts, sociālais dienests ir starpnieks. Pirmos trīs mēnešus šīs personas saņem trūcīgas personas statusu, garantēto minimālo ienākumu un vienreizējo krīzes pabalstu. Pēc šī perioda izvērtē ienākumus, izpēta, vai kāds no ģimenes strādā, vai ir reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā. Pēc tam atbalsts tiek saņemts vispārējā kārtībā. Atbalstu iebraucēji var saņemt bruņota konflikta laikā — kamēr Ukrainā notiek karš, tikmēr būs iespējams to saņemt.
Tā kā minētās personas saņem valsts atbalstu, rodas jautājums — uz viņiem attiecas arī vietējo likumu un normu ievērošana? Bez pārtikas paku izmešanas līdzcilvēki ievērojuši arī citu, sabiedrībā nepieņemamu, uzvedību. Ik pa brīdim Ukrainas iebraucējiem kaimiņos dzīvojošie sūdzas par troksni vēlās vakara un nakts stundās. Bērni lielākoties ir mājās, ārā iet ļoti reti. Enerģija tiek izlādēta laikā, kad citi dodas pie miera. Ziņotāja stāstīja, ka trokšņošana mēdz ilgt līdz pat vieniem naktī. Kaimiņiene vairākkārt aizrādījusi pašiem vaininiekiem, taču ierobežotā vārda krājuma dēļ dialogs no otras puses izpaudies vienā vārdā — krievu lauzītā “piedodiet”.
Latvijā pamatizglītība ir obligāta — vai šīs prasības attiecas arī uz ieceļotāju bērniem? Edvarts Pāvulēns skaidro, ka šādus momentus uzrauga sadarbībā ar bāriņtiesu. Šī gan nav standarta situācija, kurā uzraugošās iestādes spēs un panāks visu prasību izpildi. Pirmkārt, izglītības iestādes nav gatavas šādu bērnu uzņemšanai. Piemēram, 12 gadus veca bērna izglītības līmenis nav līdzvērtīgs Latvijas vienaudžu zināšanām. Būtu nepieciešams sagatavošanās process izglītības iestādēm, lai tās spētu šos bērnus uzņemt. Par to domā un runā, taču viegli nav, jo konkrētajiem iebraucējiem, kas līdzinās romu tautības pārstāvjiem, ir atšķirīga mentalitāte. Tiklīdz sākas kāda veida darbības no uzraugošo iestāžu puses, lielākā daļa dodas uz citu pilsētu vai pamet Latviju.
Valodas barjera netraucē tikt pie atbalsta
Nav nekas ārkārtējs, ka pārtikas pakas saturs pilnībā neiet pie sirds. Cilvēki ir iemanījušies nevajadzīgo izmantot dzīvnieku barošanai, vai atdodot līdzcilvēkiem. Arī paku izdalītāji aicina domāt “zaļi” un atbildīgi — zinot, ka kādus produktus vai preces nelietos, tās aicina atstāt izdales punktā, lai nepieciešamības gadījumā to atdotu citiem atbalsta meklētājiem. Iespējams, par līdzīgu praksi varētu vienoties arī ar melnīgsnējā izskata sveštautiešiem, taču valodas barjeras dēļ komunikācija ir ļoti ierobežota. To apstiprina arī E. Pāvulēns. Šīs personas saprotamā krievu valodā zina vien dažus vārdus, savā starpā viņi sazinās valodā, kas izklausās pēc romu. Lielākoties runā vīrieši, viņi lauzītā krievu valodā zina pateikt — nauda, maz naudas, piedodiet un tamlīdzīgus vārdus. Lai gan komunikācijas spējas ir ļoti ierobežotas, ieceļotāji zina, kur vērsties pēc palīdzības un prot sakārtot sev nepieciešamos dokumentus.
Bez iepriekš minētajiem faktoriem, cilvēki ievērojuši, ka šie iebraucēji ir pietiekami pārtikuši, lai uzturētu un ikdienā izmantotu automašīnu. Vaicājot par šīm iespējām, sociālā dienesta vadītājs ir tiešs — prakse varbūt nemaz tik ļoti neatšķiras no daļas latviešu piekoptās prakses. Cilvēki prot iegūt trūcīgā vai maznodrošinātā statusu, vienlaikus strādāt un pelnīt. E. Pāvulēns skaidro, ka sociālais dienests nav izmeklēšanas instance, šie jautājumi nav viņu kompetencē.
