Aiz mākoņiem ir saule. Iekšējais miers un apziņa par laika vērtību

Dzīvot pozitīvi. Vienkārši pateikt, bet bieži to neiespējami izdarīt. Man pēdējā laikā tas neizdodas. Varbūt tāpēc liktenis uz sarunu mani saveda kopā ar koknesieti Allu Svečikovu. Tieši tagad, drūmākajā gadalaikā, kad bez saules jādzīvo vēl daudzi mēneši, viņas attieksme pret dzīvi uzmundrina. Var apskaust viņas brīvību. Darbos un domās. Alla saka, ka tāda viņa ir bijusi vienmēr, tomēr pēdējos divos gados ir vairāk laika sev. Iepriekš ikdiena bijusi sasodīti prognozējama. Jau pirmdienā zinājusi, kāda būs nedēļas nogale.

Viņas vecāki ir no poļiem un latgaļiem. Tas izskaidro viņas raksturu — tieša, uzņēmīga, neatlaidīga, strādīga.

Alla ir mamma diviem dēliem, un omīte diviem mazbērniem— Rolandam un Melānijai. Par dēliem viņa saka — esmu izaudzinājusi par vīriem. Jaunākais, Jānis (22), izaudzis augumā ražens, virs diviem metriem.

— Pēc Kokneses vidusskolas Jānis iestājās Ogres Basketbola skolā un devīto kasi pabeidza tur. Pēc tās bija Latvijas basketbola izlasē, divus gadus pavadīja basketbola izlasē Itālijā. Domām ir liels spēks. Ja kāds tev pasaka, ka kaut ko nevari, tu pretī liec — viss ir iespējams. Sākās kovida epidēmija, kas sagrāva Jāņa basketbolista karjeru. Tagad viņš studē informāciju tehnoloģijas un strādā šajā jomā.

Būtu vērtīgi skolās veikt skolēnu anketēšanu par skolotājiem. Lai jaunieši pasaka, kurš skolotājs patīk un kurš nē. Latvijā mēs daudzas problēmas noslēpjam, nerunājam par tām, tāpēc tagad esam tur, kur esam. Žēl, jo Latvija ir visskaistākā zeme. Senāk no galvas mācēju dzejoli “Mums ticis viszilākais ezers (…) vismelnākais rupjmaizes klaips”. Vienmēr, atbraucot no jebkuras zemes, novērtēju, cik šeit ir labi. Tomēr, lai “neceptos” par visu, kas šeit nomāc, sakravāju čemodānus un braucu uzņemt citu enerģiju.