
1949. gada 25. marts, kad notika deportācijas, tautas atmiņā ir neizdzēšams, neraugoties uz to, ka laika upe mūs no šī datuma attālina. Svarīgi par šiem notikumiem stāstīt jaunajai paaudzei. Uz kopīgu vēstures stundu Kokneses vidusskolā sanāca vecāko klašu skolēni, kurus uzrunāja Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Tālis Veismanis.
Kopā ar Tāli Veismani vēstures stundā piedalījās arī mūsu novada iedzīvotājas, kas dzimušas Sibīrijā — Lība Zukule, Ilga Tiltiņa, Monika Dzene, Aina Kokina.
Tālis Veismanis ar skumjām secināja, ka politiski represēto skaits strauji sarūk: 90. gadu sākumā viņi bija 50 000, šodien — tikai ap astoņiem tūkstošiem.
Veismaņa kungs piedzima Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā. Izsūtījuma gadi viņam nemitīgi par sevi atgādināja līdz 1990. gadam gan darbā, gan citur dzīvē.
1949. gada 25. marta statistika ir drausmīga — vienā naktī tika sakropļoti 42 125 cilvēku likteņi. Arī to, kuri palika mājās. Tie pārsvarā bija lauku cilvēki, un ne jau visiem bija lielsaimniecības. Svešās varas ieskatā visi bija kulaki, viņiem nebija vietas savās mājās un zemē. Izsūtāmo sarakstos bija ne tikai vīri un sievas spēka gados, bet arī bērni un sirmgalvji.
Deportētie nonāca lielākajos Sibīrijas apgabalos — Krasnojarskas, Omskas, Tomskas un Novosibirskas.
Tālis Veismanis stāsta, ka cilvēki bija ļoti apjukuši, jo viss notika lielā slepenībā un steigā. Reiz viņš tēvam pajautājis, kāpēc neviens nav pretojies? Tēvs atbildējis, ka neviens nesaprata, par ko? Ko gan cilvēks, godīgi strādādams, var noziegties? Bet 58. pants nozīmēja ilgus jo ilgus gadus drausmīgos apstākļos lēģerī. Protams, bez siltuma un citām ērtībām. Ziemā bijis jāiztur pat līdz mīnus 50 grādu salam.
Veismaņa kungs devies uz izsūtījuma vietām jau pēc ilgāka laikposma. Viņš stāsta, ka cilvēki tur ir sirsnīgi un dvēseliski. Palikušie ir ukraiņi, igauņi, latvieši, bet krievu tur nav. Daudz latviešu palicis Krasnojarskas apgabalā — ap 8000, protams, pārkrievoti. Veismaņa kungs uzskata, ka sen viņus vajadzējis aicināt uz Latviju, uz mājām. “Toreiz bija šausmīgi, tāpēc es jums nevienam to nenovēlu,” teic Politiski represēto apvienības vadītājs un novēl mums visiem būt savas zemes patriotiem, mācīties, cīnīties līdz galam, līdz beidzamajam!
Tāļa Veismaņa ģimene Latvijā atgriezās 1956. gadā. Pēc izglītības — kordiriģents, beidzis toreizējo konservatoriju. Pēc augstskolas beigšanas par darbu Rīgā nevarējis pat sapņot. Daugavpils, Liepāja, Smiltene — tādi bija iespējamie galamērķi. Tālis izvēlējās Smilteni.
Otra tēma, kam pieskārās Tālis Veismanis, bija Krievijas karš Ukrainā. Gada laikā viņš tur bijis trīs reizes. Kopā ar domubiedriem vedis mašīnas, ziedojumus, ģeneratorus un citas noderīgas lietas. Represētie Ukrainas atbalstam ziedojuši vairāk nekā 3000 eiro. Veismaņa kungs kopā ar komandu pabijis arī kara zonā — Harkivā, Zaporižjē. Savu stāstījumu Veismaņa kungs ilustrēja ar fotogrāfijām un video.
Pagājušā gada nogalē fonds “Sibīrijas bērni” izdeva grāmatu “Dzimuši Sibīrijā”. Grāmatā publicētas 107 intervijas ar cilvēkiem, kuri dzimuši 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju izsūtīto Latvijas iedzīvotāju ģimenēs. Stāstus un intervijas apkopojusi Dzintra Geka. Tur var izlasīt arī mūsu novada iedzīvotāju, kas dzimuši Sibīrijā, atmiņu stāstus. Bebrēniete Lība Zukule šo grāmatu dāvināja gan I. Gaiša Kokneses vidusskolai, gan Kokneses un Bebru pagasta bibliotēkai.



















