Daudzevas saieta namā aizvadīts īpašs vakars, kurā modes māksliniece Elita Patmalniece dalījās savā dzīves stāstā. Krāsu, mūzikas un sirsnīgas sarunas piepildītā atmosfērā tas kļuva par vakaru, kas lika aizdomāties par sievietes spēku, dzīves līkločiem un spēju saskatīt prieku arī ikdienā.
Ir vakari, kas vienkārši paiet. Un ir vakari, kas paliek. Paliek domās, sajūtās, sarunās vēl ilgi pēc tam. Tāds bija vakars Daudzevas saieta namā, kur viesojās modes māksliniece Elita Patmalniece.
Atverot Daudzevas saieta nama durvis, apmeklētājus jau sagaidīja saksofona skaņas un glāze vīna. Mūzika mierīgi piepildīja telpu, un šķita, ka ikdienas steiga paliek kaut kur aiz durvīm. Cilvēki nesteidzīgi ienāca, klausījās saksofonā un, turot rokās vīna glāzi, devās aplūkot Elitas Patmalnieces darbus.
Telpa bija piepildīta krāsām. Katrs tērps, katrs audums, katrs raksts piesaistīja skatienu. Spilgtas krāsas, negaidītas kombinācijas, drosmīgi raksti — viss kopā radīja sajūtu, ka šajos darbos dzīvo brīvība. Tā ir mode, kas necenšas iekļauties rāmjos, bet drīzāk tos pārkāpj, radot savu, ļoti savdabīgu pasauli.
Staigājot starp šiem darbiem, gribējās apstāties pie katra no tiem ilgāk. Jo katrs šķita unikāls — kā cilvēks, kā dzīvesstāsts, kas nevar atkārtoties.
Un tajā brīdī kļuva skaidrs — rīkotāji ir padomājuši par sievietēm. Par to, ka dažreiz mums vienkārši vajag mirkli, kurā apstāties. Mirkli, kurā ikdienas steiga atkāpjas un ir iespēja mierīgi padomāt, ieklausīties sevī un savās sajūtās. Mirkli, kurā saruna, mūzika un krāsas ļauj dvēselei mazliet atelpot.
Kad sākās saruna ar Elitu Patmalnieci, vakars ieguva pavisam citu dziļumu. Viņas stāstījums aizveda gan bērnības atmiņās, gan dzīves izvēlēs, kas pamazām veidojušas viņas ceļu mākslā. Klausoties kļuva skaidrs — šis ceļš nav bijis taisns vai vienkāršs, bet tieši tāpēc tas ir tik īsts.
Sarunām turpinoties, Elita pieskārās arī savai personīgajai dzīvei. Viņa stāstīja par satikšanos ar īsto cilvēku un arī par zaudējumu, kas nāca pēc dažiem gadiem. Pieskaroties nāves tēmai, nevarēja nepamanīt atšķirību starp mums ierasto latviešu atturību, kad par nāvi runājam klusāk vai smagāk, un Elitas vieglumu. Viņa spēja par to runāt ar ironiju un smaidu, it kā atgādinot — dzīvība un nāve ir vienas un tās pašas dzīves daļas.
Varbūt tieši tur slēpjas kāda dziļāka dzīves gudrība. Spēja pieņemt to, ko nevar mainīt. Spēja neļaut sāpēm kļūt smagākām par pašu dzīvi. Un spēja saglabāt vieglumu pat tad, kad dzīve ir devusi arī savus grūtākos brīžus.
Sarunai turpinoties, Elita nevairījās pieskarties arī dzīvei bez bērniem. Klausoties viņā, domas neviļus aizklīda pie sievietes likteņa un tā dažādajiem ceļiem. Katrai no mums tas ir citāds. Es pati, audzinot piecus bērnus, ikdienā piedzīvoju vienu sievietes dzīves pusi — pilnu rūpju, noguruma, prieka un bezgalīgas mīlestības. Bet tajā vakarā vēlreiz kļuva skaidrs — katrs izvēlētais dzīves ceļš nes līdzi gan rūpes, gan savus prieka brīžus.
Un varbūt tieši mūsu izvēles, pat pavisam ikdienišķās, pamazām veido to, kāda būs rītdiena. Tāpēc tik svarīgi ir iemācīties būt laimīgam savā dzīvē un savā ceļā.
Sarunai ar Elitu bija īpašs dziļums — tajā savijās dzīves pieredze, humors un ironija, smeldze un vieglums, kas mudināja apzināties sievietes ceļu tā daudzveidībā.
Un, iespējams, tieši tāpēc šis vakars bija tik īpašs. Jo katra sieviete, kas tajā vakarā sēdēja zālē, varēja šajā tikšanās reizē paņemt sev kādu domu, kādu sajūtu vai kādu klusu atgādinājumu par dzīvi.
Par sievietes spēku. Par dzīves līkločiem, kuros savijas gan asaras, gan prieks, gan zaudējumi, gan jauni sākumi. Par to, cik dažādi var būt sieviešu likteņi un cik svarīgi ir spēt palikt pašai — ar savu stāstu, savām izvēlēm un savu ceļu.
