Ināra Sudare
Pasākumā, kas sestdien satricinās Liepāju, piedalīsies viens no harismātiskākajiem mūziķiem Zigfrīds Muktupāvels. Tā viņam būs arī savdabīga atgriešanās pagātnē, jo te savulaik izdziedāts un izspēlēts ne viens vien koncerts. Kad būs beidzies koncerts estrādē “Pūt, vējiņi!”, svinības turpināsies klubā “Kursa”. Pirms gandrīz 40 gadiem toreiz kolhoza “Boļševiks” kultūras nams vārda tiešajā nozīmē pusgada garumā bija arī mūziķa mājas. Lielā notikuma noskaņās aicinājām mūziķi uz nelielu interviju.
Sentimentam neļaujas
— Vai atceraties pirmo uzstāšanos koncertestrādē “Pūt, vējiņi!” un klubā “Kursa”?
— Kad mācījos Liepājas mūzikas skolā, spēlēju Liepājas simfoniskajā orķestrī. Ar to 1985. gadā pirmo reizi koncertēju ”Pūt, vējiņi!” estrādē. Bet par “Kursu” gan neatceros. Droši vien tas bija kopā ar grupu “Neptūns”.
— Zinot, ka būs jāuzstājas tik leģendārās vietās, kas saistītas ar jūsu jaunību, kas vairāk virmo — nostalģija vai atkalredzēšanās prieks?
— Es sentimentam neļaujos, jo man būs jāvada pasākums koncertestrādē, tāpēc man jādomā, ko darīšu un kā darīšu. Kad viss būs aiz muguras, varbūt tad atļaušos nostalģiskām pārdomām.
Apsargājams objekts
— Kluba 8. numura istabiņa ir viena no jūsu jaunības dzīvesvietas adresēm. Kā kļuvāt par kluba pastāvīgo iemītnieku?
— Pēc skolas beigšanas mani norīkoja darbā par mūziķi “Neptūnā”. Tā kā nebija, kur dzīvot, aptuveni pusgadu mitu šajā istabiņā. Gulēju uz muzikantu plaukta. Man gan bija aizvilkti priekšā aizkariņi, lai es netraucētu cilvēkiem, kas pārvietojās caur šo telpu uz kolhoza dokumentu arhīvu.
— Nakts, tumsa, klusums. Un pēkšņi milzīgajā zālē sāk skanēt mūzika. Cilvēks, kurš nezinātu, ka te naktsmājas ir mūziķim, droši vien nodomātu, ka tas ir kluba spoks. Vai bieži tajā pārtapāt?
— Te gan jāpiebilst, ka neviens svešs cilvēks šajā ēkā nevarēja iekļūt. Klubs bija apsargājams objekts. Jā, naktīs, kad nenāca miegs, kāpu uz skatuves un spēlēju klavieres. Un, protams, sapņoju lielus sapņus. Par repertuāru gan neprasiet, to neatceros. (Smejas.)
Gāzēts ūdens bez maksas
— Savulaik Liepājā aizsākās arī zvejnieku kolhozu estrādes orķestru un vokāli instrumentālo ansambļu festivāls “Jūras pērle”, kas uz toreizējā “Boļševika” kluba skatuves teju divdesmit gadu garumā pulcēja daudzus pazīstamus un populārus Latvijas mūziķus. Vai esat piedalījies kādā no šiem festivāliem?
— Nē. Tikai vienreiz biju skatītājs no malas. Faktiski, kad darbojos Liepājā, bija jau šī festivāla noriets.
— Dažkārt viena vai otra vieta saistās ar kādu it kā nenozīmīgu sīkumu, kuru atceroties vēl pēc gadiem raisās smaids. Tāds klubā “Kursa” bija gāzēto dzērienu automāts, no kura varēja veldzēties bez maksas. Vai bieži to izmantojāt?
— Kad dzīvoju, katru dienu, protams. Cik man zināms, tas bija vienīgais gāzētā ūdens aparāts bez maksas. Nospied tik pogu, un ūdens ielīst glāzē. Dažās dzīves situācijās tas ir ļoti svarīgi.
— Vai no Liepājas laika prātā palicis arī kāds smieklīgs gadījums?
— (Smejas.) Protams. Tos gan publiskot varēs 50 gadu pēc manas nāves.
— Pabeidziet teikumu: 27. maijā visiem jādodas uz koncertdārza “Pūt, vējiņi!” atklāšanas svinībām klubā “Kursa”, tāpēc ka…
— … te valdīs brīva atmosfēra, te satiksies mūziķi, kas nav tikušies gadu desmitiem, te viss notiks radikāli pretējā virzienā, bijušajiem kluba apmeklētajiem tas būs kā jaunas dzīves sākums, bet tiem, kas šeit būs pirmo reizi, tas būs pārsteigumiem un atklājumiem bagāts vakars.
— Ko klausītājiem piedāvāsiet sestdienas koncertā?
— Man nav sastādīta īpaša programma, ko dziedāšu. Kad būs beidzies lielais koncerts, kas būs, tas būs. Vadīšos pēc izjūtām.
Pēdējo reizi — Dzejnieka lomā
— Ko Zigfrīds Muktupāvels dara, kad nespēlē koncertos un nevada pasākumus?
— Veidoju radioraidījumus par kultūras procesiem Latvijā un pasaulē “Kultūras Rondo”.
— Pirms diviem gadiem atdzima izrāde “Kaupēn, mans mīļais!”. Vai paredzēta kāda izrāde arī vasaras sezonā?
— 12. augustā Siguldas estrādē. Tā būs pēdējā izrāde, kurā spēlēšu Dzejnieka lomu.
Zigfrīds Muktupāvels 27. maijā būs viens no kluba “Kursa” viesiem.
Reklāma