Vienas dienas ceļojums uz Daugavpili. Polo pazušanas un atrašanās stāsts

Otrajos Ziemassvētkos takšu puika Polo devās neplānotā piedzīvojumā. Dažu stundu laikā suņuks paspēja pamatīgi pārbiedēt saimniekus, pazust, aizceļot uz Daugavpili, iepazīties ar labsirdīgu šoferīti, kurš jauno draugu dāsni pacienāja ar kārumiem, un atgriezties mājās. Mazā ceļotāja stāsts laimīgi beidzās, pateicoties Ziemassvētku gaišumam cilvēkos un tam, ka dzīvnieks bija reģistrēts.

Mīlulis ar raksturu

Polo ikdienā dzīvo Koknesē pie Līvijas. Sieviete stāsta, ka četrkājainais mīlulis ir visas ģimenes luteklis. Ikdienā Līvija sunīti ved pastaigās, baro, mīļo un visvisādi ucinās. Savukārt saimniece Justīne, Līvijas vedekla, ar vīru Koknesē viesojas brīvdienās, kā arī ikdienā finansiāli nodrošina visu mīlulim nepieciešamo. Šī gada maija beigās Polo apritēs trīs gadi. Justīne miniatūro takšu puisi raksturo kā mīlošu, bet ar savu unikālo, spītīgo raksturu apveltītu ģimenes locekli. “Ja Polo gribēs rīkoties pa savam, tad viņš tā arī darīs. Tajā pašā laikā, atkārtoti palūdzot, viņš ieklausīsies. Polo ir labi audzināts kopš mazotnes. Vīrs ar viņu kārtīgi strādāja, iemācot daudz dažādu komandu. Polo prot apstāties, gaidīt, māk izpildīt dažādus trikus, piemēram, iedot ķepu, apgulties, tēlot “beigtu” un līklocītī iet starp cilvēka kājām. Viņš ir gudrs, mīlīgs suņuks ar savu raksturu. Ja viņu patraucēs viņam svarīgā brīdī, tad viņš nodemonstrēs savu attieksmi,” par ģimenes mīluli stāsta Justīne.

Pazūd viesošanās laikā

Polo lielais piedzīvojums notika 26. decembrī. Ap pulksten 10 Justīne ar vīru un Polo viesojās pie ģimenes draugiem Koknesē. Polo noteikti gaidīja šo viesošanos, jo tā ir iespēja satikt draudzeni — takšu meiteni vārdā Mellene. Cilvēki devās iekšā mājā, savukārt takšu draudziņi vēlējās padzīvoties ārā. Parasti mīluļi pēc kāda laika ar skaņām un skrāpēšanos dod zīmi saimniekiem, ka ir gatavi doties siltumā, taču šajā reizē klusums ieilga. Justīne juta nemieru un piegāja pie loga, kur ieraudzīja svešu, liela auguma medību suni. Vīrs ar ģimenes draugu izskrēja meklēt savus mīluļus. Mellene kā jau mājas saimniece zināja, kur paslēpties un bija nolīdusi zem koka paletēm. Takšu meitene trīcēja, bet viņai nekas nekaitēja. Sākās Polo meklējumi. 15 minūšu laikā suņuks neatsaucās un tuvumā viņu atrast nevarēja. Meklēšanas darbi turpinājās, mājinieki salēca mašīnās un paplašināja pārbaudāmās teritorijas. Tika nolemts pārmeklēt tuvējos mežus, jo Polo patīk stirnas. Justīnei uztraukums pieauga, jo nesen šajā apvidū manīti arī divi lūši. Polo ir izteikts mājas mīlulis, kuram aizmukšana nav tipiska. “Tobrīd mums bija divi scenāriji par notikušo — vai nu Polo nobijās no lielā medību suņa un aizmuka, vai skrēja pakaļ stirnām. Viņš tā vienkārši nemēdz skriet prom, tas nav viņam raksturīgi. Polo ir svarīgi būt tuvumā cilvēkiem, saņemt mīļumu, piedevām ziemā suņukam nereti salst ķepas,” stāsta Justīne. Lai meklēšana būtu apjomīgāka, ģimenes draugi publicēja informāciju par suņa pazušanu un viņa bildi “Facebook”. Pēc divām stundām atskanēja pirmais zvans. Kāda sieviete Polo bija manījusi pieturā uz lielā ceļa, trīs kilometru attālumā no pazušanas vietas.

Viens mīlulis, divi vārdi

Parādījās cerība un meklētāji devās uz vietu, kur suns manīts. Pieturā vai tās apkaimē Polo nebija, Justīne un pārējie meklētāji pārvilka gumijas zābakus un izbrida brikšņus, apkaimes mežus, kā arī vaicāja tuvējo māju iedzīvotājiem, vai mīlulis nav manīts. “Laiks gāja, tuvojās dziļa pēcpusdiena un sāka satumst. Pārņēma iekšējs tukšums, bezcerība. Likās, ka Polo neatradīsim. Tad man piezvanīja vīramāte, viņai esot zvanīts no Daugavpils veterinārās klīnikas. Zvanītāja krievu valodā apgalvojot, ka tas ir viņas suns vārdā Zevs. Līvija iebilda, ka viņai nav suņa ar tādu vārdu. Patiesībā, runa gāja par vienu un to pašu mīluli. Kad Polo piedzima, pirmie saimnieki viņam deva vārdu Zevs, kas arī tika ievadīts dzīvnieka oficiālajā reģistrā. Metienā piedzima septiņi kucēni, Polo bija pirmais, kas nāca pasaulē. Salīdzinājumā ar brāļiem un māsām Polo piedzima augumā ražens, tādēļ viņam deva varenu un lielu vārdu — Zevs,” stāsta Justīne.

Iepriecina dāsns cienasts

Pēc tam, liekot kopā notikušā visus puzles gabaliņus, noskaidrojās, ka Polo ielēcis kāda vīrieša, kurš ir privātais kurjers, kas nogādā paciņas, busiņā. Abi ceļinieki izbraukāja Daugavpili, ceļā klausoties mūziku, Polo ir juties gana ērti un brauciena daļu baudījis jauniegūtā drauga klēpī. Kurjers atskaitījies, ka suņuku dāsni barojis, viņam esot bijusi liela apetīte. “Kā gan citādi! Polo ir īsts “putekļsūcējs”, ja kāds kriksis nokritīs, viņš būs pirmais klāt un visu apēdīs. Suņukam tā noteikti bija viena no labākajām dienām, kad viņu tik dāsni cienāja,” stāsta sieviete. Pēc paciņu izvadāšanas kurjers vērsās veterinārajā klīnikā, kur, pateicoties dzīvnieka reģistrēšanai, ātri izdevās sazināties ar saimniekiem. Justīne stāsta, ka Polo ir personalizēta kaklasiksna ar piekariņu, kurā norādīts saimnieku telefona numurs. Liktenīgajā dienā, dodoties ciemos pie draudzenes, tika nolemts “uzpucēties” ar stilīgāku kakla rotu, kurai nav identifikācijas datu. Kurjeram vajadzēja atgriezties galvaspilsētā, pa ceļam aizvedot jauniegūto četrkājaino draugu mājās. Pēc divu stundu brauciena Polo bija Koknesē. Glābēju ģimene sagaidīja ar cienastu. Vīrietis atvadoties teica, ka Ziemassvētku brīnumi notiek, atliek tikai cerēt un viss labi atrisināsies.

“Līdz šim mums ģimenē suņu nav bijis. Tas ir apbrīnojami, cik stipri var iemīlēt tādu mazu, četrkājainu dzīvībiņu. Polo ir mūsu ģimenes loceklis!”, par piedzīvojuma meklētāju teic Justīne.