www. staburags.lv
Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju vidū saskaitāmas 104 tautības, mazāk nekā puse no tām ir pārstāvētas mazākumtautību biedrībās. Iepriekšējos gadu desmitos aktīvi dibinātās organizācijas noveco. Biedrību nākotne ir atkarīga no spējas piesaistīt gan jauniešus, gan finansējumu.
GUNTIS ŠČERBINSKIS
Migrācijas jaunais vilnis
Gan demogrāfisko apstākļu, gan migrācijas ietekmē no 1989. gada Latvijā samazinājās visu lielāko tautību iedzīvotāju skaits. Piemēram, līdz 2020. gadam latviešu skaits saruka par 200 tūkstošiem, kamēr krievu skaits — par 442 tūkstošiem, pēc tam samazinājums turpinājies. Mīnusos arī daudzi citi: baltkrievi, poļi, ebreji, lietuvieši. Turpretī pieaudzis dažādu citu tautību iedzīvotāju skaits. Jaunā migrācijas viļņa ietekmē šī tendence turpinās.
Latvijā ļoti aktīvi nonāk Indijas un Vidusāzijas iedzīvotāji, visvairāk cilvēku no Uzbekistānas, — tā gada sākumā atbildīgie dienesti informēja Saeimas Iekšējās drošības apakškomisijas deputātus. Kā atzīmēja Valsts robežsardzes pārstāvis, ar tiešajiem reisiem no Uzbekistānas Rīgas lidostā ik nedēļu ierodas vairāki simti cilvēku. Pagājušajā gadā Latvijā kopumā ieceļojuši 28 tūkstoši uzbeku. Tiesa, lielākā daļa no viņiem caur Latviju tālāk darba meklējumos dodas uz citām valstīm. Bet daļa darbu atrod arī Latvijā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudz esam runājuši par padomju rusifikācijas sekām — PSRS un Latvijas PSR valsts vara dažādos veidos stimulēja krievu imigrāciju, cēla rūpnīcas, uz kurām strādniekus aicināja no citām republikām, tika izveidots krievu skolu tīkls (citu mazākumtautību skolas pēc PSRS veiktās okupācijas bija likvidētas). To parāda arī skaitļi — piemēram, 1935. gadā krievi bija 8,8 % no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita, 1989. gadā — 34 %. Tagad krievu skaits Latvijā samazinājies — 23,4 % (2024. g.). Bijušās krievu skolas tagad oficiāli tiek dēvētas par mazākumtautību skolām.
Ko pieskaita pastāvīgajiem iedzīvotājiem
Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2024. gada beigās spēkā esošas termiņuzturēšanās atļaujas bija kopumā 4077 uzbekiem. Lielākā daļa (2484) Latvijā uzturējās peļņas nolūkā, bet kā studenti reģistrēti 737 uzbeki. Vēl 243 Uzbekistānas pilsoņiem pagājušā gada izskaņā bija derīgas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
Centrālā statistikas pārvalde (CSP) valsts pastāvīgo iedzīvotāju skaitā ietver gan Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, gan bezvalstniekus un ārvalstniekus, tostarp valsts pagaidu aizsardzības statusu ieguvušās personas, arī Ukrainas kara bēgļus.
“CSP metodoloģijā par pastāvīgajiem iedzīvotājiem uzskata personas, kas Latvijā dzīvo vai kam ir nodoms dzīvot vismaz 12 mēnešu ilgu posmu,” skaidro CSP pārstāve Elīna Kūliņa. Tas nozīmē, ka īstermiņa (līdz 11 mēnešiem) uzturēšanās atļauju ieguvēji Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaitā netiek iekļauti, bet, ja personas uzturēšanās atļaujas periods ir ilgāks par 11 mēnešiem, tā tiek pieskaitīta pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Jāpiebilst, ka CSP iedzīvotāju skaita novērtēšanai izmanto arī dažādu administratīvo reģistru datus, lai izvērtētu, vai cilvēks patiesi šeit atrodas un dzīvo, nevis ir tikai reģistrēts.
Saskaņā ar CSP vēsturiskajiem datiem starpkaru Latvijā pastāvīgi nedzīvoja neviens uzbeks. Padomju okupācijas laikos, protams, dažādu “brālīgo republiku” pārstāvji apmetās mūsu zemē — 1989. gadā valstī reģistrēti 925 uzbeki. Turpmākajos gados Latvijā pastāvīgi dzīvojošo uzbeku skaits saruka par trešo daļu — līdz 289 iedzīvotājiem 2014. gadā, bet pēdējos desmit gados šīs tautības iedzīvotāju skaits strauji audzis, 2024. gadā pakāpjoties līdz 1742 pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
Jāiemanto uzticība
Vai tautiešu pieplūdums sniedz jaunu elpu arī uzbeku kultūras biedrībai? Latvijas Uzbeku kultūras centra (LUKC) ilggadējā vadītāja Alima Abdusaidova atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša. Viņš skaidro, ka biedrībā pamatā darbojas agrākie ieceļotāji, kas Latvijā jau iesakņojušies.
Mūsu tikšanās laikā Abdusaidovs šķirsta albumu, fotogrāfijās iemūžināti organizācijas rīkotie uzbeku tradīcijām veltītie pasākumi. Pēdējo gadu sadaļa albumā ir krietni plānāka nekā senāko gadu liecības. “Uzplaukums bija 2000. gadu sākumā,” viņš stāsta. Nozīmīgu atbalstu nacionālajām kultūras biedrībām tolaik sniegusi Īpašu uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas lietās, kas pastāvēja no 2002. līdz 2008. gadam.
Abdusaidovs atminas, ka pirms 30 gadiem organizācijas aptverto cilvēku loks sasniedza tūkstoti — ne tikai uzbekus pēc tautības, bet arī ģimenes locekļus no jauktajām ģimenēm, kā arī citu tautību cilvēkus, kas kādreiz dzīvojuši Uzbekistānā: “Tagad šis skaits ir ievērojami sarucis. Daudzi no viņiem bija vecāka gadagājuma cilvēki, un daļa no viņiem gadu gaitā ir miruši.”
Raksturojot pašreizējo biedrības kodolu, Abdusaidovs min, ka organizācijas valdē darbojas pieci cilvēki, bet kā aktīvisti vēl desmit biedri. Biedrības 2023. gada pārskatā minēts, ka tajā darbojas 20 biedri. “Kad aicinām cilvēkus uz Navruza svētkiem sanākt kopā ar bērniem un citiem tuviniekiem, pulcējas 50— 60 cilvēki,” piebilst organizācijas vadītājs.
Lai arī reģistros atrodamas ziņas par vairākām uzbeku biedrībām Latvijā, to sniegtie gada pārskati liecina, ka pašlaik aktīvi darbojas tikai viena — Abdusaidova vadītā LUKC, kas ir viena no Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas (LNKBA) dalīborganizācijām.
LUKC vadītājs stāsta, ka ar jaunu cilvēku piesaistīšanu biedrībai ir grūti, jo liela daļa no Latvijā dzīvojošajiem vidējās paaudzes tautiešiem labākas dzīves meklējumos izceļojuši uz ārvalstīm. Dalībnieku trūkuma dēļ pārstājis eksistēt arī uzbeku deju kolektīvs “Učkuduk”. Ar jauniebraukušajiem uzbeku viesstrādniekiem biedrībai cieši kontakti neveidojas. “Viņi šeit atbrauc uz gadu vai diviem, sapelna iztiku ģimenei un aizbrauc,” spriež Abdusaidovs. “Atklāti sakot, mēs arī baidāmies, ka naudas meklējumos, piemēram, kāds šeit var mēģināt ievest narkotikas. Tad tas viss var negatīvi ietekmēt LUKC vārdu. Tāpēc esam ļoti piesardzīgi attiecībā uz viesstrādniekiem.”
Abdusaidovs vēl piebilst: “Mēs cenšamies. Meklēsim jaunas metodes, kā piesaistīt cilvēkus biedrībai. Kā turpināt savu darbu — tas ir jautājums, par ko domājam. Jo Latvijas mazākumtautības jau nekur neizgaisīs, tās nebeigsies, kamēr vien nemirs pēdējais Latvijā dzīvojošais uzbeks, ja runājam par mūsu biedrību.”
Reģistrētas, bet nav aktīvas
Pētījumā par Latvijas mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām, kas tika veikts 2022. gada nogalē, secināts, ka visbiežāk šo organizāciju mērķis ir kultūras mantojuma un amatiermākslas kopšana. Neliels skaits biedrību par savu uzdevumu uzskata noteiktas tautības vai etniskās grupas interešu pārstāvēšanu, kā arī darbu ar jaunatni.
Pētnieki kopumā saskaitījuši 364 mazākumtautību organizācijas un 121 saistītu organizāciju. Tas veido 1,9 % no visām Latvijā reģistrētajām biedrībām un nodibinājumiem.
Lielākā daļa (222 jeb 67 %) mazākumtautību nevalstisko organizāciju (NVO) bāzējas Rīgā un Pierīgā, Latgalē reģistrētas 49 organizācijas (13 %), Kurzemē — 42 (12 %), bet Zemgalē — 25 organizācijas (7 %). Vismazāk — tikai sešas organizācijas — reģistrētas Vidzemē.
Organizācijās visplašāk pārstāvēta ir krievu tautība (81 organizācija), bet apmēram pa 30 organizācijām ir ebrejiem, ukraiņiem, romiem un baltkrieviem. Citām tautībām ir krietni mazāka pārstāvība. Bet rumāņi (497 Latvijā dzīvojošas personas), uvaši (483), mordvieši (389), itāļi (359), somi (339) un angļi (291) ir lielākās no mazākumtautībām, kam nav savu organizāciju.
Ar katru gadu reģistrēto organizāciju skaits nedaudz palielinās — atzīmē Kultūras ministrijas (KM) Saliedētas sabiedrības politikas un pilsoniskās sabiedrības nodaļas vadītāja Ilona Jekele. Piemēram, 2022. gadā dibinātas 14 organizācijas, kuru mērķis bija palīdzība Ukrainai un tās bēgļiem Latvijā. Tomēr kopumā pēdējos desmit gados dibinātās 69 mazākumtautību organizācijas veido tikai 17 % no šādu biedrību kopskaita, vairums ir krietni senākas. Pēc statistikas, katra ceturtā mazākumtautību organizācija dibināta pirms 1998. gada un 42 % organizāciju dibinātas laikā no 1999. līdz 2007. gadam.
Jāņem arī vērā, ka lielākā daļa reģistrēto organizāciju patiesībā vairs nav aktīvas. Pētnieku aplēses liecina, ka 2022. gada beigās aktīvi darbojās vien 100—120 mazākumtautību biedrības. Šo organizāciju gada pārskati liecina, ka biedrību finanšu un cilvēkresursu kapacitāte ir ļoti ierobežota, liela problēma ir biedru novecošanās. Puse no biedrību aktīvajiem dalībniekiem ir vecumā virs 55 gadiem, tostarp 28 % vecumā virs 66 gadiem. Tikai katrs piektais biedrības dalībnieks ir jaunāks par 35 gadiem.
Ne tikai domubiedru klubi
Saskaņā ar 2023. gada pētījuma “Sabiedrības saliedētības radars” datiem Latvijā NVO vai citās pilsoniskās sabiedrības organizācijās iesaistās vien 8 % respondentu (Eiropas Savienības vidējais rādītājs ir 10 %). Iedzīvotāju aptaujas arī rāda, ka īpaši reti tajās iesaistās jaunieši.
Analizējot pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas pasākumu efektivitāti, Valsts kontrole (VK) janvārī publicētajā revīzijas ziņojumā secinājusi, ka visi centieni šajā virzienā līdz šim galvenokārt tikuši orientēti uz nevalstiskajām organizācijām kā pilsoniskās sabiedrības kodolu. “Šāds skatījums, ka sabiedrības pilsonisko aktivitāti nodrošina NVO, ir novecojis,” teikts ziņojumā, kurā vienlaikus gan norādīts, ka atbalsts NVO ir nepieciešams un ka tas ir nepietiekams.
VK raksta: “Ir pagājis lielu un ietekmīgu NVO laiks. Šobrīd pilsoniskā līdzdalība arvien vairāk ir individualizēta un norisinās ārpus NVO, tostarp interneta vidē, un ar to jārēķinās, arī veicinot sabiedrības iesaisti. Sasniegt tos, kas nav organizētās sabiedrības daļa, ir būtisks mūsu laika izaicinājums.”
Kāds valsts atbalsts pieejams?
LNKBA saņem valsts budžeta finansējumu 60 000 eiro gadā — komentējot mazākumtautību organizācijām pieejamo valsts atbalstu, atzīmē KM pārstāve Jekele. Šī summa asociācijai piešķirta, lai tā realizētu valsts pārvaldes uzdevumu — nodrošināt mazākumtautību kultūras savpatnības saglabāšanu un attīstību. Tas ietver regulāru, daudzveidīgu un plašākai sabiedrībai pieejamu mazākumtautību pasākumu, tostarp ikgadēja festivāla “Vienoti dažādībā”, rīkošanu.
Jekele min arī citas valsts atbalsta programmas, kas mērķētas mazākumtautību organizācijām. Piemēram, mazākumtautību NVO līdzdalības veicināšanas programmā kopumā pieejams 100 000 eiro finansējums gadā. “Ik gadu programmas ietvaros tiek nodrošināts atbalsts vismaz 16 mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām, tostarp materiāltehnisko līdzekļu iegādes atbalstam un pasākumu īstenošanai,” viņa piebilst.
Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) īstenotajā ikgadējo projektu konkursā “Mazākumtautību un sabiedrības saliedētības programma” pērn deviņām.
Publikācija tapusi projektā “projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma