Iveta Skaba
Aizvadītās nedēļas nogalē Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” atklāta mākslinieka keramiķa Aināra Rimicāna darbu izstāde, kas būs apskatāma līdz septembrim.
Jubileju gads
Pateicoties sanākušajiem par ierašanos uz savu darbu izstādi, mākslinieks Ainārs Rimicāns sacīja: “Maniem darbiem ir humoristiski sarkastisks piesitiens. Tam visam pamatā ir liels darbs. Cilvēkiem liekas, ka tas ir viegli un gaisīgi.”
Izstādes anotācijā mākslinieks uzsvēris, ka 2024. gads ir ievērojamu jubileju gads. 100 gadu aprit Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedrai. Saistībā ar to tiek rīkotas plašas izstādes gan Pēterbaznīcā, gan galerijā “Pilots”, gan ārzemēs, kā arī tiks izveidota Keramikas katedras studentu un pasniedzēju izstāde rudenī Latvijas Mākslas akadēmijas aulā.
Savukārt šīs izstādes autors, kas ikdienā ir Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedras docents, šogad svin 60. dzīves gadskārtu. Kāpēc tieši keramika? “Pabeidzu “rozīšus” (J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola — aut.), negribēju iet krievu armijā, un obligāti bija jāiestājas augstskolā. Izvēlējos keramiku. Protams, bija arī interese,” saka Ainārs Rimicāns un piebilst, ka pēc pirmā kursa tomēr bija jāiet dienēt. Keramiķis viņš jau ir vairāk nekā 35 gadus un strādājis ar dažādiem materiāliem. Mākslinieks nav “uz jūs” arī ar mūsdienu tehnoloģijām, jo pašportreti radīti, izmantojot 3D drukas iespējas.
Divējāda nozīme
Kas apskatāms šajā izstādē? Kā sacīja autors, izstādes nosaukumam — “Vākuums” — divējāda nozīme: gan kā vairāku pēdējo gadu laikā veidoto darbu vākums, gan kā vairāku darbu iepakojums vakuumā. “Ar nosaukumiem vienmēr ir dīvaini,” teic Ainārs Rimicāns. “Tie lielākoties atnāk paši no sevis. “Vākums” man ienāca prātā, braucot uz šejieni un vedot darbus — vācu, vācu visu kopā un tagad prezentēšu. Tad iedomājos, ka man ir maisi, pamēģināšu izsūknēt un uztaisīt tiešām “Vākuumu”.
Sākotnējās sajūtas bija gluži kā auksta duša. Gumijas zābaki, kuros ielikti baloni, šķiet, no papīra izlocīti kuģīši, kāds caurs gumijas zābaks, metāla kārbas, vairākas kaklasaites uz pakaramajiem… Kāda gan te māksla? Ainārs Rimicāns ir ļoti atvērts un gatavs paskaidrot it visu, līdz ar to par izstādi var teikt, ka tā ir arī ar pamatīgu pārsteigumu. “Ja kādu nenošokēsi, nebūs intereses,” teic mākslinieks.
Gluži kā īsti
“Uzmanību, ass!” — zobeni, kas tika eksponēti izstādē pirms 10 gadiem. To ietvarus mākslinieks veidojis no porcelāna. Dekorācijai izmantots zelts, platīns un citi materiāli.
Kaklasaites, tāpat kā viss pārējais izstādē, ir no porcelāna, piedevām vēl glazūra, virsglazūras krāsa un dekols. “Parādei stāties!” — lasāms to nosaukumā. “Vajadzēja iedvesmojošu, striktu nosaukumu,” par 2000. gada izstādi atmiņās dalās mākslinieks. “Ja pucējas, tad sapucējas un parādei stājas. Kaklasaites arī bija kā uz parādi saliktas.” Vai pašam bieži nācies būt parādei gatavam? “Katrā izstādes atklāšanā,” smej mākslinieks. Cik tas ir bieži? “Personālizstādes cenšos sarīkot ik pēc pieciem, desmit gadiem, bet kopizstādes katru gadu ir vairākas, precīzu skaitu nemācēšu pateikt,” tā darbu autors.
Interesants stāsts ir par izstādē redzamajiem “gumijas” zābakiem, kas tiešām izskatās kā īsti. Tas ir kāda keramiķa 45. izmēra gumijas zābaks, no kura noņemta forma. Pēc tam atliets ģipša formā, porcelānā, tad dedzināts. 2000. gadu sākumā Rīgas Dizaina un mākslas muzejā norisinājās izstāde “Provinces urbanizācija”. Tajā laikā politiķis Einars Repše bija nodibinājis partiju “Jaunais laiks”. Uz kāda pakalna bija salikti siena ruļļi ar partijas reklāmas uzrakstu. “Un tad man radās vīzija — salikt zābakus rindā un uz tiem uzrakstīt “Jaunais laiks”,” saka mākslinieks. Savukārt izstādes iekārtotāji laikam bija sabijušies, ka Repše būs uzvarējis vēlēšanās un šādi tiks piesmiets. Viņi esot mēģinājuši mainīt burtu izkārtojumu, bet autors uzstājis, ka tam tā jāpaliek. Burti nebija iestrādāti “uz mūžu”, un pēc izstādes tos varēja noņemt. Pēc kāda laika arī partijas vairs nebija.
Rada spēcīgas sajūtas
Ar baloniem mākslinieks sevi iepriecināja dzimšanas dienā. Tā jau tagad jubilejās pieņemts — ciemiņi nāk ar baloniem un taurītēm. Fasādes pusē — daudz laimes! Otrajā pusē “ar sarkastiski humoristisku piesitienu” uzraksts par vecumu. Tā autore, iespējams, ir Inese Pētersone. Bet arī Ainārs jubilejās mēdzot aizsūtīt šāda satura sveicienus. Reiz pastā, gaidot rindā, esot sācis pētīt kartītes. Vienai bijis uzraksts: “Mārrutks ir pats gudrākais augs. Viņš zina visu.” Un tad saprata, ka tas ir kāda krievu teiciena latviskots variants.
Par “papīra” kuģīti, kādus mēs locījām bērnībā un tad peldinājām peļķēs un strautiņos, mākslinieks teic, ka, neraugoties uz vieglumu un gaisīgumu, pamatā ir smags darbs. Kuģītis tiešām ir uzlocīts no porcelāna, tad “apaudzēts” ar vasku. Lai iegūtu biezumu, noņemta ļoti sarežģīta forma. Savukārt cits kuģītis, kas izskatās kā no metāla, arī ir no alumīnija. “Metālliešanu apguvu tēlnieku rīkotajā simpozijā,” pastāsta Ainārs.
Taču izstādē ir arī darbi, kurus paskatoties smaidīt negribas. Tie vieglumam un gaisīgumam piešķir svaru. Viens no tiem — “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Pirmais pasaules karš. Dzeloņdrātis, skārda bundžas, drūmi pelēki toņi, jo karš pats par sevi ir drūms. Smagumu tam piešķir akmensmasa, tāpat izmantots porcelāns, glazūra, dzelzs sāls.
Otrs darbs, kas rada spēcīgas sajūtas, ir tapis pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. No vienas piltuves tek zils šķidrums, no otras — dzeltens, abas sajaucoties, rodas zaļš. Sākotnēji esot bijusi doma par sarkano krāsu. Kāds no vietējiem māksliniekiem vēlāk bilda, ukraiņi karo, mēs dzīvojam.
*** Nākamajā dienā pēc atklāšanas klusībā un vienatnē izstādi aplūkoju vēlreiz. Jau ar citām acīm. Zinu, ka gribēšu apskatīt arī nākamo Aināra Rimicāna darbu izstādi. Žēl, ka būs jāgaida vismaz pieci gadi…
Reklāma