Sociālie tīkli pēdējos gados kļuvuši par vietu, kur tiesnesis, prokurors un izpildītājs ir viens un tas pats — nejaušs komentētājs ar ātru pirkstu un vēl ātrāku spriedumu. Pietiek ar dažu sekunžu video vai pat fotogrāfiju, lai nepazīstamam cilvēkam tiktu “piespriests sods”. Neviens vairs negaida skaidrojumu vai pilnu stāstu — pietiek ar sajūtu, aizdomām vai vienkārši garlaicību, lai nospiestu “publicēt”. Un sākas. Redzam skolotāju, kas pacēlusi balsi. Redzam autovadītāju, kas strauji nobremzē. Redzam pārdevēju, kas kādam atbild ne īpaši laipni. Un ar to ir pietiekami, lai komentāros sāktos vārdu jūra: “Idiote!”, “Atlaist!”, “Kauns!”, “Šitādam cilvēkam nav vietas sabiedrībā!”, dažkārt pat nekautrējas lietot necenzētu leksiku. Kurš negrib rakstīt, nospiež “Patīk” vai “Like”, vai paceltu īkšķi. Tikai vēlāk noskaidrojas rīcības īstais iemesls. Tomēr sociālo tīklu tiesa savu spriedumu jau ir nolasījusi, un atcelt to neviens nesteidzas.
Arvien biežāk redzam arī “inspektorus”, kuri filmē citus satiksmes dalībniekus, pie reizes noķerot viņu sejas, numurus un vietu. Dažkārt kļūdaini, bet tas neko nemaina — publiski jau ir nokaunināts. Mēs vairs nerunājam par pārkāpumu, mēs runājam par cilvēku, kurš nonācis digitālajā kaunināšanas stendā. Lai visi redz, lai visi nosoda, lai visiem ir, ko teikt!
Vēl nežēlīgāki ir komentāri par izskatu. Viena fotogrāfija no pasākuma, un jau sākas “ekspertu” parāde: par matiem, figūru, gadiem, drēbēm. Piemēram, šajā nedēļā publicētā fotogrāfija ar ārlietu ministri Baibu Braži prestižajā “Kennedy Center Honors” ceremonijā, kas notika ASV. Daži kritizēja kleitu, raksturojot to skarbi — “kad tik steidzīgi tevi uzaicināja uz ballīti, ka pat nepaspēji novilkt halātu” vai “saņurcīts halāts”. Vai arī tā vietā, lai priecātos par kārtīgu un jauku ģimeni, kas iededz eglīti pie Valsts prezidenta, daļai komentētāju ar darvas pilienu vajag sabojāt medu mucā. Tas spilgti parāda, kā sabiedrība internetā spēj ātri pārvērst personīgo izvēli par publisku spriedumu, fokusējoties uz tēlu vairāk nekā uz notikuma būtību. Ja agrāk to apsprieda virtuvē vai aiz muguras, tagad tiek publicēts visai Latvijai. Bieži anonīmi, vienmēr bez atbildības. Un nav jābrīnās, ka daudzi kolosāli cilvēki atsaka mums intervijas, jo nevēlas saskarties ar pretīgajiem komentāriem.
Un pa vidu tam visam — cilvēks. Reāls, dzīvs, jūtīgs. Ar savu stāstu, kuru neviens negrib uzklausīt, jo skaļāks vienmēr ir tas, kurš nosoda.
Varbūt pienācis laiks uzdot jautājumu: vai mēs tiešām esam gatavi būt tiesneši? Vai tikai spēlējamies tiesā, aizmirstot, ka otrpus ekrānam ir cilvēks, nevis lieta?
Un varbūt pietiktu ar vienu pauzi pirms komentāra — vienu īsu brīdi, lai padomātu. Jo gudrākais būs tas komentārs, kurš neuzrakstīts paliks pie komentētāja. Dažreiz tas ir vienīgais, kas atdala taisnīgumu no netaisnības, bet cilvēku — no izsmiekla skatuves.
