Pasaulē joprojām nebeidz izskanēt Džefrija Epstīna vārds. Lielbritānijā karalis Čārlzs III pērn atņēma brālim princim Endrū karaliskos titulus un apbalvojumus, jo viņam tika izvirzīta apsūdzība nepilngadīgas meitenes seksuālā izmantošanā, kā arī saistība ar Epstīnu. Noziedznieka vārds figurē līdzās ASV prezidentiem Trampam un Klintonam, Krievijas prezidentam Putinam. Nule savu saistību ar Epstīnu skaidrojusi arī Norvēģijas kroņprincese Mete Mārita. Lietā atrodami politiķu, slavenību un zinātnieku, biznesmeņu vārdi.
Parasti šādas ziņas neraisa īpašu interesi, kamēr tām nav lokāla piesitiena. Taču pēdējās dienās plašsaziņas līdzekļos parādījušās ziņas par Epstīna failiem, kas nonākuši līdz Latvijai. Tajos figurē Latvijā zināmu cilvēku vārdi — pārsvarā modeļu aģentūru pārstāvji, arī latviešu basketbolists Kristaps Porziņģis.
Kas tad bija Džefs Epstīns? Bagāts ASV biznesmenis, kurš savu dzīvi saistīja ar seksuālajiem noziegumiem un bērnu izmantošanu. Viņa vārds kļuva par simbolu tam, kā vara, nauda un slepenas shēmas var tikt izmantotas ļaunprātīgi. Epstīns jau ir miris, bet faili, ko viņš atstājis, dzīvo tālāk un atklāj, kā sistēmas un cilvēki reizēm ļauj notikt nepareizām lietām. Epstīna lieta nav tikai “faili” vai “vārdi dokumentos” — tas ir atgādinājums par to, cik neaizsargāti un neaizsargājami var būt bērni un cik svarīgi ir, lai viņus aizsargātu visi, kas to spēj.
Ļoti žēl, ka par upuriem vairāku gadu garumā kļuvušas jaunas, vēl dzīvi neiepazinušas meitenes, kuras savā naivumā bija iedomājušās ar savu skaisto ārieni priecēt pasauli. Nav svarīgi, no Latvijas vai citas valsts. Vēl vairāk žēl, ka vecāki vai citi tuvi cilvēki nespēja vai nevēlējās pārliecināt, ka skaistums nekur nepazudīs arī pēc dažiem gadiem, kad viņas sasniegs pilngadību. Ne vienmēr “jo agrāk, jo labāk” strādā pareizajā virzienā, un vienmēr atradīsies tādi “epstīni”, kas to izmantos savā labā. Tagad, kad faili nonākuši līdz Latvijai, iesaistītajiem ir izdevīgi izlikties par nezinīšiem — sak, mēs par to neko nezinājām, mums nebija ne jausmas, kas tur notiek — vai arī ieņemt pretēju pozīciju — es teicu, es brīdināju, atbildība jāprasa bērnu aizsardzības jomas speciālistiem! Taču realitāte ir skarba: ir noticis tas, kas noticis.
Par šo tēmu Latvijā ir svarīgi runāt nevis sensācijas vai klikšķu dēļ, bet gan lai skaidri nosauktu atbildību, prasītu caurspīdīgumu un godīgi izvērtētu sabiedrības reakciju. Nevis šokēt vai moralizēt, bet saprast, kā šādas situācijas kļūst iespējamas un ko mēs varam darīt, lai tās neatkārtotos.
