Varat mani nomētāt ar akmeņiem, bet es to pateikšu — nu nav tik slikti, kā daudzi saka! Mīļie cilvēki, ir ziema un sniegs! Saprotu, ka daļa varbūt pieradusi pie dubļainiem Ziemassvētkiem, silta Vecgada un lietaina janvāra, bet, paskatoties pa logu, redzēsiet, kā izskatās īsta ziema. Lai kurp dotos, cilvēki čīkst vienā čīkstēšanā — ceļi šausmīgi, ietves nekādas, stāvlaukums netīrīts, izvediet sniegu! Protams, šis gadalaiks nāk ar saviem izaicinājumiem un apgrūtinājumiem, bet nevajag pārspīlēt.
Atkal redzu pilsētā dzīvojošo egoisma seju. Ja laukos mājas saimnieks saprot, ka uz paša pleciem gulstas taciņa uz garāžu un izbraukšana uz lielā ceļa, tad pilsētā gaida, ka viens labvēlis iztīrīs sniegu ap privāto automašīnu. Viss nav tik slikti, kā daži to redz. Tepat pilsētā ir arī pozitīvi stāsti. Piemēram, mana kolēģe nopirka sniega lāpstu un nolika koplietošanai kāpņutelpā, un kaimiņi ik pa laikam dodas kopīgās sniega talkās. Līdzīgus labus piemērus esmu redzējusi arī citās pašvaldībās.
Tiklīdz kāds sper pirmo soli, pārējie pēkšņi vairs nav tik nevarīgi. Pietiek ar vienu cilvēku, kurš nevis ieraksta dusmīgu komentāru sociālajos tīklos, bet paņem lāpstu rokās — un skats apkārt mainās. Ne tikai pagalms kļūst tīrāks, bet arī attieksme. Mēs tik bieži gaidām “kādu citu” — pašvaldību, namu apsaimniekotāju, kaimiņu, valsti. Bet reizēm tas “kāds cits” varam būt mēs paši. Jā, protams, ir lietas, kas ir institūciju atbildība, un neviens to nenoliedz, taču daļa uzskata, ka sētniekam ar lāpstu jāskrien nopakaļ katrai sniegpārslai. Starp gaidīšanu un darīšanu ir milzīga atšķirība. Un šajā atšķirībā slēpjas kopienas spēks.
Ziema nav tikai neiztīrīti stāvlaukumi un aizputinātas ietves. Tā ir iespēja mazliet apstāties, sadarboties, pasmaidīt kaimiņam, ar kuru citādi varbūt pat nesasveicinātos. Tā ir iespēja bērniem uzcelt sniegavīru, pieaugušajiem atcerēties, kā gurkst sniegs zem kājām, un saprast — mēs dzīvojam vietā, kur gadalaiki patiešām mainās. Nemainīga paliek tikai cilvēku neapmierinātība — vasarā pārāk karsts, rudenī pārāk lietains, ziemā pārāk auksts un sniega par daudz.
Cilvēkiem vispār vajadzētu paklausīties sevī, aizdomāties, kādi kļuvuši. Joks, ka latvietim viss vienmēr slikti, ir salta realitāte. Cilvēki žēlojas, pārmet, izsaka savu “eksperta” viedokli un jūtas tā, it kā būtu paveikts varoņdarbs.
Var čīkstēt, var dusmoties, bet var arī pieņemt, ka daba dara savu. Un mēs varam darīt savējo — ar veselo saprātu, mazliet pacietības un šķipsniņu savstarpējas palīdzības. Jo beigās nevis sniega daudzums nosaka noskaņojumu, bet mūsu pašu attieksme pret to.
