Šis 18. novembris būs tik atšķirīgs no daudziem citiem, kurus atceros. Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, sagaidītiem, pūlī priecājoties par salūtu Krastmalā, biezā rudens miglā Bauskas vecpilsētā vai skanot svētku runām Aizkrauklē un krāsainam salūtam spoguļojoties pilsētas dīķī. Šodien pārņem skumjas, un tās liek izslēgt skaļu mūziku mašīnas radioaparātā, tās atkal un atkal smadzenēs griež skatus ar līķiem pilno koncertzāli Parīzes centrā. Skarbas, asaru un asiņu pilnas ir šīs dienas. Arī 18. novembris pirms 97 gadiem bija tikai gadu pēc smagajām Ziemassvētku kaujām, un Latvijas valsts proklamēšanai bija asiņu smārds.
Šodien vēl dzīvojam mierīgi, un, kā teica Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums, šajā laikā varam būtu pateicīgi Dievam vai liktenim, ka dienas vadām Eiropas nomalē un līdz šim agresīvie teroristi par mums nav interesējušies. Tomēr pasaules notikumu elpu neizjūt retais, un vakardienas rīts, ielūkojoties sociālajos portālos, sākās ar jauniešiem citkārt tik neraksturīgiem teikumiem: “Kā es atkal gribu mieru un nedomāt par karu!” Iespējams, esam nonākuši tik tālu, kad katrā latvietī pamodināts pašsaglabāšanās gēns. Tas instinktīvi saka priekšā — esiet kopā! Kopā ikdienā, kad palīdzam viens otram, kopā zem salūtu ugunīm. Vienoti domās un mērķos. Lai kāda būtu rītdiena, lai cik šobrīd nestabila valdība, mūsos ir šis sasodīti stiprais latvietis! Un viņš spēs, mācēs un nostāvēs! Jo tieši šodien skaudrāk kā jebkurā citā reizē mēs, dzīvie, apzināmies dzīvības cenu. Kad pāris tūkstošu kilometru attālumā uz rietumiem Parīzē un dienvidos Ukrainā kalašņikovu lodes izdzēš nevainīgas dzīvības. Kad Sīrijas debesīs naktī rēc Francijas iznīcinātāji, nometot desmitiem atriebības pilnas nāves bumbas.
Lai, tāpat kā toreiz, pirms gandrīz simts gadiem, mēs katrs apzināmies sevī valsti. Tikai mēs paši sev esam un varam nākotnē būt svarīgi. Ne leiši, ne igauņi mūsu vietā nestāvēs Daugavas krastos un nedziedās “Dievs, svētī Latviju!”.
