Tieslietu ministrija nolēmusi vēl
stingrāk vērsties pret alimentu nemaksātājiem, ieviešot jaunus
ierobežojumus. Viena no iecerēm ir nodot uzturlīdzekļu
nemaksātāju parādu lietas ārpustiesas piedzinējiem, jo līdz šim
ar viņiem cīnījās tikai zvērināti tiesu izpildītāji. Otra
iecere ir liegt alimentu nemaksātājiem spēlēt azartspēles, lai
nauda, kuru varētu maksāt bērnu uzturēšanai, netiktu notriekta
spēļu zālēs un interneta spēlēs.
Latvijā pret alimentu nemaksātājiem,
kuru vietā uzturlīdzekļus bērniem maksā valsts, vēršas bargi —
ir liegums iegūt autovadītāja apliecību, ieroču atļauju, ziņas
par parādniekiem tiek nodotas kredītbirojam, parādnieku var saukt
pie kriminālatbildības, un 17 personas pagājušajā gadā arī
notiesātas. Arī ārzemēs, vismaz Eiropā, nenoslēpties, jo
piedziņas lietu var nodot citām valstīm Eiropas Savienībā. Un
tagad vēl liegums spēlēt azartspēles. Tas gan man liekas diezgan
nenopietni, jo šaubos, vai apsargs pie spēļu zāles durvīm
pārbaudīs, vai kārtējais klients ir alimentu nemaksātājs vai
nav, lai gan plānotie likuma grozījumi to paredz. Grūti jau tas
nebūtu izdarāms, jo to vārdi, kuru vietā uzturlīdzekļus bērniem
maksā valsts, ir atrodami vienotā datubāzē. Bet kā to izdarīt
tādam, kurš grib uzspēlēt internetā?
Lielāks bieds varētu būt lietas
nodošana parādu piedzinējiem. Lai gan likums nosaka, ka parādu
piedzinēji parādnieku nedrīkst apmeklēt mājās, zvanīties pa
telefonu, sūtīt īsziņas, draudēt un iespaidot, droši vien šīs
profesijas pārstāvji prot atrast iedarbīgas un likumīgas metodes.
Un tad parāds parādniekam var izrādīties diezgan sālīts.
Taču, neraugoties uz visiem
ierobežojumiem, uzturlīdzekļu parādnieki patiesībā ir diezgan
liels slogs visiem pārējiem nodokļu maksātājiem. Valsts katru
mēnesi neapzinīgu vecāku vietā uzturlīdzekļos izmaksā 4,7
miljonus eiro, kas ir visu mūsu nodokļos samaksātā nauda. Kopā
šobrīd uzturlīdzekļus no valsts saņem 42 000 bērnu, un
nemaksātāju parāds kopš Uzturlīdzekļu garantiju fonda
izveidošanas sasniedzis 369 miljonus eiro. Vidēji rēķinot, ap 6
tūkstošiem eiro vienam bērnam. Aicinājumam nomaksāt parādus
atsaucas vien ceturtā daļa.
Šajā visā ir viena ļoti svarīga
lieta — šim parādam nav noilguma, un brīdī, kad parādniekam
parādās oficiāli ienākumi, tas tiek piedzīts. Un tie nav tukši
vārdi. Zinu vīrieti, kuram sieva ar bērniem dzīvoja Lietuvā, bet
viņš Latvijā, par ģimeni īpaši neliekoties zinis. Brīdī, kad
viņam piešķīra vecuma pensiju, lai arī minimālo, jo liela
oficiālā darba stāža un sociālo iemaksu nebija, aktuāla kļuva
arī uzturlīdzekļu parāda piedziņa, ko viņa bērniem bija
maksājusi Lietuvas valsts. Viņš maksāja līdz pēdējai savas
dzīves dienai. Tāpēc varbūt ir vērts parūpēties par saviem
bērniem šodien, nevis bēguļot no parādu piedzinējiem un maksāt
visu mūžu.
