Starp visatļautību un likumu

Desmit gadus pēc 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, šķiet, noslēgusies šī notikuma sāga, kas likusi aizdomāties par daudz ko. Šajās dienās Valsts prezidents Egils Levits apmierinājis grautiņos notiesātā Anša Ataola Bērziņa apžēlošanas lūgumu, noņemot viņa sodāmību. Bērziņš jau iepriekš divas reizes bija lūdzis apžēlošanu iepriekšējam prezidentam Raimondam Vējonim, taču šie lūgumi bija noraidīti. Tagad tas noticis, un šī bija pēdējā lieta, kas saistījās ar šo notikumu. Pats Ansis Ataols Bērziņš publiskajā telpā raksta, ka “sodāmības dzēšana … simboliski parādītu, ka Latvijas valsts atzīst savas rīcības nesamērīgumu un to nožēlo”.
Janvāra grautiņi 2009. gadā ir notikums, kas liek mums visiem aizdomāties par daudz ko — cik viegli šķietami mierīga demonstrācija var pārvērsties haosā ar nepārredzamām sekām, kādas ir robežas starp savu uzskatu paušanu un sodāmu rīcību, kāpēc apkārtējie ir spiesti ciest no citu izdarībām, un kam par to jāsaņem sods. Šķetinot līdzīgu pieredzi citās valstīs, jāsecina, ka gluži miermīlīga nav neviena protesta akcija, un tikai ar parunāšanu vai plakātu cilāšanu neko daudz ietekmēt nevar. Latvijā līdz šim šādas agresīvas metodes nebija ierasta lieta, un te pēkšņi — grautiņi. Viens gan jāatzīst, ka protests un arī mestie akmeņi valdības ēkas virzienā kaut ko tomēr ietekmēja, un politisko lēmumu ziņā dažas lietas iekustējās, lai gan tas nebūt nav labākais problēmu risinājums, īpaši, ja cieš līdzcilvēki. Demolējot kāda uzņēmēja veikalu vai apgāžot automašīnu, nekas valstī neuzlabosies, vien radīsies naids apkārtējos.
Drīz pēc nemieriem ierosināja krimināllietas pret to dalībniekiem, kuru izskatīšana ieilga līdz 2011. gada vidum. Pēc iesaistīto personu skaita, nodarīto zaudējumu un apjomīgo lietas materiālu ziņā šī bijusi viena no pēdējā laika apjomīgākajām izmeklēšanām. Sodi nebija īpaši bargi, un Anša Ataola Bērziņa gadījumā tā bija brīvības atņemšana uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem, kas izvērtās gandrīz desmit. Kāpēc? Jo viņš ignorēja tiesas piespriesto sodu un vēlāk arī izbrauca no valsts. Tā noteikti viņam bija skarba mācība — dzīvot ar apziņu, ka tiec vajāts. It kā par taisnību, bet tajā pašā laikā par sodāmu rīcību. Moceklis vai svētais? Atbilde uz šādu jautājumu meklēta ik pa laikam, sekojot līdzi Bērziņa gaitām pēdējos gados. Piekrītu esošā Valsts prezidenta nostājai, ka šim gadījumam jāpieliek punkts, un šobrīd tas tiešām ir vietā. Tomēr taisnība bijusi arī iepriekšējā Valsts prezidenta Vējoņa lēmumam, neapžēlot Bērziņu, jo viņš klaji ignorējis valsts likumus. Kāpēc ar pietāti izturamies pret kārtību citās valstīs, bet savās mājās to varam neievērot? Mēs varam piekrist vai nepiekrist kādam likumam, bet par to jau esam cīnījušies gan barikādēs, gan demonstrācijās un protestos — lai visiem viena taisnība.