Aizvadītajā nedēļā starp spilgtākajiem notikumiem gribētos izcelt divus: Lāčplē-ša — kritušo varoņu — dienu un teroraktus Parīzē.
Lāpas naksnīgajās Aizkraukles ielās un to daudzums radīja neatkārtojamu kopības izjūtu. Nebūtu mūsu puišu, kas karoja, nebūtu mūsu valsts. Ja šajā cīņā viņi būtu zaudējuši, tad, visdrīzāk, mēs būtu kāda cita jūgā. Vai es to gribētu? Nē!
Vēl. Lāčplēša diena nebalstās vien uz tālās vēstures esamību, jo mums ir septiņi zēni, kuri aizgāja bojā starptautiskajās misijās — trīs Irākā un četri Afganistānā. Savās domās pieminu arī viņus, kas krita, jo pildīja Latvijas juridiskās saistības attiecībā pret sabiedrību. Ja šādu saistību mums nebūtu un ja mēs tās nepildītu, tad nevarētu atsaukties arī uz NATO 5. pantu. Šie puiši ar savu dzīvību ir likuši pamatus mūsu visu drošībai NATO paspārnē. Paldies mūsu lāčplēšiem!
Visu rakstu lasiet laikraksta “Staburags” 17. novembra numurā.
