Aizvadīti Latvijas valsts dzimšanas dienai veltītie pasākumi, kuros līdzās patriotiskās noskaņās izskanējušiem koncertiem, uzmundrinošām un iedvesmojošām svinīgām uzrunām ierasts teikt paldies tiem, kuri savu darbu, laiku un dzīvi veltījuši sava novada un valsts attīstībai. Šajās dienās tiek godināti labo darbu darītāji, sabiedriski aktīvi ļaudis, stipras ģimenes, sakoptu sētu saimnieki un citi. Manā skatījumā tā ir skaista un laba tradīcija.
Taču kādā pasākumā svētku priekšvakarā raisījās diskusija, vai ir jēga mazā novadā ik gadu rīkot šīs sveikšanas, jo, cik tad ir to cilvēku, ko izvirzīt godināšanai. Paies vairāki gadi, un mēs atgriezīsimies atkal pie tiem pašiem — sacīja mans sarunbiedrs. Sākumā būs skolotāji un ārsti, bet beigās paliks apkopējs. Bet vai apkopējs arī nav pelnījis, lai viņam pasaka paldies? Noteikti, ir! Īpaši, ja viņš visu mūžu savu darbu darījis pēc labākā godaprāta. Paldies manā skatījumā vispār nevar būt par daudz, un to nekad nevar teikt par skaļu. Tam nevajadzētu būt par grūtu, un tas arī neko nemaksā. Un, ja ikgadējās sveikšanas valsts svētku pasākumā kļūst vienveidīgas un apnicīgas, noteikti var atrast veidu, kā šo lietu dažādot un atsvaidzināt.
Arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, valsts svētkos pasniedzot augstāko apbalvojumu, norādīja, ka reti sakām paldies saviem cilvēkiem. Viņš gan to sacīja par valsti, taču domāju, ka varam to attiecināt arī uz katru no mums, uz darbu ikdienā.
“Ir jāsaka “paldies”, jo tas iedvesmo. Mazie bērni, ejot skolā un nesaņemot “paldies”, padodas un kādā brīdī pazaudē cerības. Līdzīgi ir katrā mūsu darba vietā — katrs darām darbu, un mēs vēlamies, lai kāds kādreiz pasaka “paldies”,” teica prezidents Vējonis. Arī svinīgajā runā par godu Latvijas Republikas 97. jubilejai pie Brīvības pieminekļa prezidents aicināja teikt viens otram paldies. Tas dod gandarījumu, uzmundrina un iedvesmo tālākiem darbiem.
