No dziesmām jāķeras pie darbiem

“Ja latviešu mazie zaļie cilvēciņi okupēs Abjas pagastu, tieši pāri robežai, es automātiski kļūšu par Latvijas pilsoni.” Joks, kuru Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess teica kādam sociālā portāla Twitter lietotājam. Viņš savukārt sajūsmināts, otrdienas vakarā Latvijas Televīzijā noskatījies interviju ar prezidentu, izteica vēlēšanos, lai arī starp mūsu politiķiem būtu tāds cilvēks — ar konkrētu, skaidru redzējumu par valsts iekšējās un ārpolitikas jautājumiem. Sajūsma par lielisko interviju portāla lietotāju vidū brīžiem nomāca kādu citu notikumu — Latvijā reto, bet tovakar īpaši spilgto ziemeļblāzmu. Tādēļ zīmīgs bija kāds cits joks — par reti pamanāmu parādību  starp latviešiem: cieņu pret prezidentu, diemžēl ne mūsu valsts.
Sevi apskatīt, redzēt no malas var tikai cita acīm, un šoreiz perfektu iespēju mums deva Igaunijas prezidents. Intervijas beigās, kad tās vadītāja jau bija atvadījusies, viņš pārsteigts painteresējās, vai tad nebūs jautājuma par Baltijas valstu vienotību?
Tik smalks joks man vienā mirklī gar acīm lika nozibēt Baltijas ceļam pirms vairāk kā 20 gadiem un šogad vienu no skaļākajiem projektiem “Rail Baltic” jeb ātrgaitas sliežu ceļa izbūvi cauri trim valstīm. Toreiz, lai būtu vienoti, pietika ar karogiem un dziesmām, bet mūsdienās no dziesmām laiks pāriet pie konkrētiem darbiem. Ilvess, draudzīgi iesmejot, studijā pacēla rokas un nedaudz zobgalīgi noskandēja:  “Lietuva, Latvija, Igaunija!” Tagad pietiek dziedāt, nepieciešama konkrēta rīcība, un Baltijas valstīm savā starpā jāvienojas par projektu, vai tas būtu saistīts ar ekonomikas stiprināšanu vai valstu aizsardzību. “Rail Baltic” projektam Latvijā ir kārtējās grūtības, ir iedzīvotāju protesti, bet Lietuva un Igaunija pacietīgi gaida kašķa iznākumu.
Strādāt kopā, būt vienotiem nozīmē katrai valstij piedalīties ar saviem līdzekļiem, tehniskajām iespējām. Diemžēl tagad, kad valstu robežu aizsardzības jautājums ir viens no karstākajiem, Baltijas valstis joprojām skatās viena uz otru, salīdzina, cik kurai tanku, kad sāks un vai vispār jēga atjaunot obligāto militāro iesaukumu utt. Turpretī NATO, mūsu virtuālais vai patiesais drošības garants, šādu vilcināšanos drošības jautājumos sāk saprast, īpaši Latvijas nostāju, kā neieinteresētību palīdzībai no malas.