Cik precīzs ir apgalvojums, ka slēgt
kaut ko ir daudz vieglāk nekā atjaunot! Tas pilnībā redzams ar
aizvērtajiem rūpniecības preču veikaliem, par kuru darbību
valdība nevar un nevar izlemt. To, ka tas būs uz tik ilgu laiku,
neviens pat iedomāties nevarēja, bet arī citādāku risinājumu
nespēja piedāvāt.
Tomēr tas nenozīmē, ka viss ir
apstājies, jo aisberga redzamā daļa ir pieklususi, bet
uzņēmējdarbības dzīve kūsā pilnā sparā, tikai kaut kur ēnas
pusē. Uzņēmējus var saprast, jo arī viņiem jāiztiek un jāmaksā
rēķini, bet cilvēkiem dažādas vajadzības nekur nezūd. Man gan
šķita tik bezatbildīgi atstāt cilvēkus visu ziemu bez apģērba
un apaviem, slēdzot iepirkšanos klātienē. Internetveikali daudz
nepalīdz lauku tantei vai ģimenēm ar zemiem ienākumiem. Ne velti
lietotā apģērba veikali joprojām ir lielā cieņā. Ir jāiegulda
laiks, pacietība un dažkārt izcila izdoma, lai nopirktu bērnam
apģērbu. Tādi izmisuma stāsti uzklausīti nepārtraukti. Tāpat
ir tik absurdi iet veikalā pa vienām durvīm kā fiziskai personai
un pa otrām kā juridiskai. Dažkārt vienā plauktā ir preces, ko
atļauts un ko neatļauts pirkt. Situācijas ir dažādas un dažkārt
līdz izmisumam absurdas, ka nereti arī es esmu jutusies tā, it kā
mēģinātu apiet vakcinācijas rindu, lai tiktu pie jau pasūtītās
preces.
Cik saprotu no speciālistu viedokļa,
ka lēmums par veikalu atvēršanu nav balstīts tikai uz pircēju
vajadzībām, bet darbinieku drošību. Esam atkal nevienlīdzīgās
pozīcijās — pārtikas lielveikalos pārdevēji var strādāt,
taču viņu drošība nav tik būtiska, bet pārējos sargājam un
nedodam iespēju nopelnīt iztikai? Tas nav izprotams, kāpēc
lielveikalā varu pirkt bikses, bet netālu esošajā apģērba
veikalā — nē? Turklāt arī iepriekš nekāda lielā cilvēku
plūsma tur nebija vērojama. Loģiskāka būtu rīcība pēc reālās
situācijas, kā savulaik teica viena uzņēmēja — nosakiet
prasības, bet dodiet iespēju strādāt!
Mēs jau tagad redzam, ka ir grupas, uz
kuru vispārīgie ierobežojumi pilnā mērā nav attiecināti —
skolā dziedāt nevar, televīzijā var, amatieriem trenažieru un
sporta zāles slēgtas, bet profesionālais sports rullē uz pilnu
klapi. Visiem iespējamajiem līdzekļiem bremzē ceļošanu, bet
dažādi aktīvisti turpina skraidīt pa pasauli, it kā bez tā šajā
laikā nevarētu iztikt. Vai tur nav saslimstības ar visiem drošības
pasākumiem? Ir. Uz tā fona vienkāršais iedzīvotājs jūtas
muļķīgi, jo neviens jau nav pasargāts no saslimšanas, bet daži
tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem.
