Nesen man pārsūtīja īsu
videofragmentu, kurā premjers Krišjānis Kariņš izsakās, ka
nevakcinētajiem mediķiem varētu neļaut doties uz darbu, lai
pasargātu pacientus no inficēšanās ar Covid-19. Citēšu: “Tas
brīdis ir pienācis, ka valsts var tagad uzstāt. Ja grib zināmus
darbus darīt, tad jābūt vakcinētam. Ja negrib vakcinēties, tad
jāizvēlas kas cits. Tas ir viegli saprotami, un tas būtu skaidrs
signāls visiem. Tie, kuri izvēlas nesaņemt vakcīnu, valsts
aicinātu, faktiski liegtu doties uz darbu. Nav spiesta lieta
vakcinēties, bet nav arī spiesta lieta strādāt.”
Kur pazudis politiskais korektums?
Saprotu, ka pandēmija eskalējusi situāciju daudzās jomās, taču
brīdī, kad sabiedrības noskaņojums ir tik trausls, ar tik
stipriem vārdiem pieliet degvielu ugunij? Medicīnas nozarē, kurā
jau vairākus gadus trūkst speciālistu, esam gatavi radīt vēl
lielāku robu? Spriežot pēc visa, drīz uz darba pārrunām būs
jāiet ne tikai ar CV, bet arī ar potēšanās pasi.
Ārkārtējās situācijas laikā, kad
saslimstības rādītāji bija visaugstākie, daudzi varēja
atļauties pārtraukt ikdienas gaitas, tikai ne mediķi. Televīzijā
rādīja smeldzīgus sižetus par viņu darba ikdienu, tika
piesaistīti studējošie speciālisti, lai mazinātu strādājošo
slodzi. Bet tagad — nav spiesta lieta strādāt!
Izvēloties profesiju, topošie
speciālisti iepazīstas ar prasībām. Kādā darbā tās ir
automašīnas vadīšanas prasmes, citā — laba fiziskā forma vai
obligāts izglītības līmenis. Tagad spēles noteikumi varētu tikt
mainīti. Esi vakcinējies — ir darbs; nav potes — nav darba.
Mazliet ironizējot, gribu to pielīdzināt mobilo telefonu
tehnoloģijām. “Uz sitiena” aizliegt podziņu telefonus! Lai
visi pāriet uz skārienjutīgajām modernākām ierīcēm. Tie, kas
to nevēlas, lai paliek bez sakariem!
Šāds valstsvīru maksimālisms
šobrīd, manuprāt, ir nevietā. Daudzi dalās ar vakcinēšanās
stāstiem un neslēpj, ka dara to ne jau aiz pārliecības. Lēmumu
pieņem aiz bailēm, lai nezaudētu darbu, vēlāk varētu droši
ceļot vai cita iemesla vadīti. Pērn vārds “vakcīna” bija kā
glābējzvans, uzspiežot to, ir panākts pretējs efekts.
Sociālajos tīklos pērļu netrūkst,
kāds piedāvā juridiskas konsultācijas un aicina mediķus
tiesāties, cits sarkastiski improvizē par brīvo Latviju. Mani lika
aizdomāties viens komentārs: “Kā var aizliegt ārstam apmeklēt
savu privātpraksi? Valsts slimnīcās neviens vairs nestrādās ar
šo liegumu.” Un tik tiešām, šādas prasības var pamudināt
daļu mediķu pāriet no valsts medicīnas aprūpes uz privāto
sektoru.
Nenoliedzam, pandēmija ir atstājusi
un vēl iebradās dziļas pēdas mūsu ikdienā. Cerams, ka
politiskie izteikumi un lēmumi nepasliktinās situāciju.
