Portālā manabalss.lv, kas ir sabiedrības iniciatīvu platforma, kurā
ikviens Latvijas pilsonis var ievietot savu iniciatīvu un vākt parakstus
tās nogādāšanai Saeimā, nepieciešamo balsu skaitu saņēmusi marihuānas
dekriminalizācijas iecere. Saeimas prezidijs šo iniciatīvu nodeva
izvērtēšanai parlamenta komisijā. Paraksti iecerei vākti kopš 2012. gada
janvāra. Pēc iniciatīvas pārstāvja Donata Blaževiča domām,
dekriminalizācija ir efektīvs veids, kā risināt narkotiku problēmas
sabiedrībā.
Marihuānas dekriminalizācija nozīmētu, ka atceltu kriminālatbildība par neliela daudzuma tās glabāšanu un lietošanu.
Sabiedrisko
pētījumu un aptauju statistikas dati liecina — 60% aptaujāto, ja arī
būtu iespēja, marihuānu nelietotu, 17% paziņoja, ka lietotu tikpat
bieži vai nedaudz mazāk, bet 6,1% atklāja, ka marihuānu lietotu vairāk,
8,9% aptaujāto noteikti beidzot pamēģinātu, bet pārējie 8% īsti
nezināja, kā rīkotos.
Viedokļi sabiedrībā ir atšķirīgi. Viens no
aktīvākajiem sabiedrībā redzamākajiem marihuānas “patroniem” Latvijā ir
Jurģis Liepnieks, kurš pat nekautrējās publiski savā “Twitter” kontā
paust sajūtas pēc “spaisa” izmēģināšanas, atzīstot to par nekam
nederīgu, tajā pašā laikā slavējot marihuānas īpašības.
Rīgas
pašvaldības policijas priekšnieks Juris Lūkass uzskata, ka marihuāna var
kalpot kā tramplīns uz smagākām narkotikām, tāpēc tās legalizēšana
Latvijā nav atbalstāma. Arī Latvijas Ārstu asociācijas vadītājs Pēteris
Apinis uzskata, ka, atļaujot lietot marihuānu, “mēs palielinātu atkarību
skaitu un nekādā veidā nesamazinātu cita veida atkarības”. Apinis domā,
ka idejas autoriem aizmugurē stāv “milzīgs bizness un intereses”.
Manuprāt, tieši tāpat milzīgs bizness ir citu apreibinošo un atkarību
izraisošo vielu — alkohola, tabakas izstrādājumu, arī medikamentu — tirgotājiem, un lielāku konkurenci vai peļņas samazināšanos nevēlas neviens.
Vēl
studiju laikā, deviņdesmito gadu nogalē, šo lauciņu iepazinu no
skolasbiedru piedzīvojumu nostāstiem. Tie, kuri interesējās, arī zināja
pietiekami daudz iespēju, kur un kādu zāli iegādāties. Nekad tā nebija
problēma — ne vēlā vakara, ne agrā rīta stundā. Nezinu gan nevienu, kurš
no studiju biedriem būtu kļuvis atkarīgs no marihuānas, bet ar alkohola
atkarību gan cīnījās vairāki.
Uzskatu, ka lielākā daļa Latvijas
sabiedrības nav gatava jaunu apreibinošu vielu daļējai legalizācijai.
Tikai bieži vien aizliegto iekāro vairāk nekā atļauto.
