Nepielūdzamā
statistika
Pērn
Latvijā notikuši 3728 ceļu satiksmes negadījumi, kuros bojā
gājuši 212 un ievainoti 4603 cilvēki. Šā
gada deviņos mēnešos uz autoceļiem jau ir bijuši 134
bojāgājušie, no tiem 51 bojāgājušais – mazākaizsargātie ceļu
satiksmes dalībnieki, tai skaitā velosipēdisti.
Satiksmes
ministrijas šī gada informatīvajā ziņojumā teikts, ka pērn,
salīdzinājumā ar 2013.gadu, ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits bija pieaudzis par 18,4%. Pieaudzis bija
arī satiksmes negadījumu skaits ar cietušajiem un kopējais
ievainoto skaits. Latvijā ceļu satiksmes negadījumos
bojāgājušo skaits uz vienu miljonu iedzīvotāju ir viens no
lielākajiem Eiropas Savienībā. Vairāk nekā pie mums uz ceļiem
iet bojā tikai Rumānijā.
Iepazīstoties
ar šo statistiku, var apgalvot – nekas, ko uz ceļiem var izdarīt
drošības labad – nebūs par daudz. Un katram ceļu satiksmes
negadījumam ir jākalpo par iemeslu vēl un vēl padomāt par to,
ko darīt, lai uz Latvijas ceļiem neietu bojā cilvēki.
Par
velosipēdistu grupu drošību uz ceļiem jādomā ne mazāk kā par
gājēju drošību
Ceļu
satiksmes negadījums Garkalnē šonedēļ mudināja lieku reizi
ieskatīties Ceļu satiksmes noteikumos un padomāt par to, ko darīt,
lai vairāk pasargātu velobraucējus uz ceļa. Īpaši – bērnus.
“225.
Velosipēdu vadītāji treniņnodarbību laikā vai organizētu
sacensību laikā, ja tos noteiktā kārtībā pavada speciāli
aprīkoti automobiļi,
drīkst neievērot šo noteikumu 224.punktā,
kā arī 219., 221. un 223.punktā minētās prasības, ja tiek
nodrošināta ceļu satiksmes drošība”.
Šādas pašlaik ir prasības pret transportu, kas pavada
velosportistu kolonnas uz autoceļiem. Formulējums “speciāli
aprīkotas”
nav definēts, to katrs var traktēt pēc savas izpratnes. Liela
daļa autoceļu lietotāju ne vienu reizi vien ir redzējuši, ka
velosportistu grupas brauc pa šoseju tādu automašīnu pavadībā,
kurām vispār nav nekāda speciālā aprīkojuma.
Grūti
apstrīdams ir fakts − jo gājējs vai velobraucējs ir labāk
pamanāms uz ceļa, jo drošākā ir viņa pārvietošanās. Par
to tiek runāts katrā drošības kampaņā, piemēram, aicinot
gājējus lietot atstarotājus un atstarojošās vestes.
Velosportistu grupu pavadošajam transportam ir tieši tāda pati
nozīme, kā gājēju atstarotājiem un vestēm. Tam ir jābūt
savlaicīgi pamanāmiem un jābrīdina pārējie satiksmes
dalībnieki.
Tieši
tāpēc VAS Latvijas
Valsts ceļi
(LVC) gatavo priekšlikumus par to, kādam jābūt velosportistu
grupas pavadošā transporta aprīkojumam. Šāda definīcija Ceļu
satiksmes noteikumos ir nepieciešama, lai nebūtu dažādo
traktējumu un interpretācijas iespēju un lai pavadošās
automašīnas būtu patiešām pamanāmas. Turklāt tām jābūt
pamanāmām jebkuros laika apstākļos – gan gaišajās, vasarīgajās
dienās, gan pelēkajās, rudenīgajās.
Atbildīgajiem
jādomā soli uz priekšu
Par
konkrētās Garkalnē notikušās avārijas iemesliem lems Valsts
policija, un vainīgie tiks sodīti. Kā pareizi norādā policija
pārstāvji – viena avārija neliecina par nepieciešamību kaut ko
aizliegt. Bet katrs šāds negadījums liek aizdomāties par to, ko
ir iespējams uzlabot.
Padarīt
velosipēdistu pavadošo transportu pamanāmāku – tas nav
aizliegums, bet gan solis pretī drošībai. Un tas ir nepieciešams
neatkarīgi no Garkalnē notikušā.
Valsts
galvenie autoceļi ir intensīvākie un ātrākie Latvijā. Mums nav
autobāņu, mūsu lielākie ceļi ir galvenās nozīmes valsts
autoceļi, kur maksimālais atļautais ātrums ir līdz 100
km/stundā, bet satiksmes intensitāte vietām ir lielāka par 20 000
automašīnu diennaktī. Un tieši pa galvenaijiem valsts ceļiem
notiek visintensīvākā tranzīta satiksme. Būt labi saredzamam uz
šāda ceļa nav pārspīlējums, tā ir nepieciešamība.
Velosipēdists
nav “mazais brālis”
Diemžēl
emociju uzplūdā rosinājums rūpēties par drošību tika traktēts
kā mēģinājums pretstatīt velosipēdistus un autobraucējus.
Iespējams, tāpēc, ka autovadītāju un velosipēdistu
neapmierinātība vienam ar otru jau ir folklorizējusies. Drošības
pasākumi tika traktēti kā vēlme kaut ko aizliegt un nonivelēti
līdz smīniem par bākuguņu skaitu un sarkastiskiem jautājumiem
par to, vai velosportistiem būtu jābrauc apkārtiem ar lampiņām…
Bākugunis
un automašīnu īpašais aprīkojums – tā ir drošība nevis
iemesls smīnam. Līdzīgi kā drošības veste vai atstarotājs.
Domāt par savu un apkārtējo drošību ir loģiska un pareiza
rīcība. Velosipēdisti nav “mazie brāļi” uz ceļa, bet
mazākaizsargātie ceļu satiksmes dalībnieki.
Un
autobraucēju atbildība par drošību uz autoceļiem tamdēļ nekādā
gadījumā nesamazinās! Droši uz ceļa var justies tikai tad, kad
par to rūpējas pilnīgi visi ceļu satiksmes dalībnieki.
Rosinājums
diskutēt par bērnu velosporta treniņiem uz šosejām tika
sadzirdēts momentā, un izvērsās tiešām spraiga diskusija. Tas
ir pozitīvi! Sabiedrībai ir jādiskutē par drošības jautājumiem.
Taču galvenais LVC satiksmes drošības speciālistu ierosinājums
ir un paliek – uzlabot velosipēdistu grupu redzamību uz ceļa un
tādējādi arī viņu drošību.
Brauksim
droši!
