Četras Saeimā esošās politiskās partijas vienojās un lemšanai deputātiem nodeva kārtējo ideju jeb ierosinājumu par tautas vēlētu prezidentu. Vairākums deputātu lēma, ka tie jānodod tālākai izskatīšanai Saeimas komisijās. Pret ierosinājumiem balsoja partijas “Vienotība” deputāti, kā arī vairāki no idejas ierosinātāju partijām. Tas liecina, ka pat vienā partijā vienotas attieksmes šajā jautājumā nav. Līdzīga attieksme ir arī prezidentu ievēlošajiem, kas saskaņā ar iesniegtajiem ierosinājumiem būtu tauta. Līdz šim augstajam amatam atbilstošo personu ievēlēja Saeimas deputātu vairākums. Izskatāmās idejas saturā mainīts arī laiks, uz kādu prezidentu ievēl: četru gadu vietā — pieci.
Motīvi, kas ierosinājumu līdzautoru kolektīvam liek strādāt pie šī projekta, katram savi, bet līdz šim tautā valdošie ir dot lielākas pilnvaras vienam cilvēkam. Tas nozīmētu arī Latvijas Republikas pamatlikuma — Satversmes — vairāku punktu mainīšanu. Vai tik lielām pārmaiņām esam gatavi? Iespējams, kāda daļa vēlētāju ir. Varbūt tiem, kuriem viss, kas notiek šajā valstī, ir apnicis un vēlas lēnajai valsts izaugsmes lokomotīvei ogļu vietā piemest dinamītu. Vairāk kā divdesmit gados, kopš atkal varam baudīt vārda un domas brīvību, izlasīts ne mazums literatūras, pirmās brīvvalsts laiku pieredzējušo stāsti, kuros bieži skaidri norādīts uz prezidenta Ulmaņa pretrunīgo, totalitāro un pat valsti graujošo vadības stilu. Tomēr lielākā mūsdienu Latvijas tautas daļa, kura vēlas balsot par prezidentu, naivi cer, ka atnāks otrs Ulmanis un mēs varēsim laimē diet. Politiskā situācija valstī šobrīd ir ļoti nestabila, un pēdējās Saeimas vēlēšanas pierādīja, ka partijām, kuras nebūt nav nacionāli noskaņotas, valstī ir teikšana, tām ir daudz sekotāju. Tāpēc maz šaubu par šādu vēlēšanu neizdošanos, vēlētāju aktivitāte tajās būtu liela. Rezultāts, iespējams, būtu līdzīgs pašreizējam Saeimas sastāvam, tikai apvienots vienā cilvēkā, ar lielu noslieci uz politisko partiju apvienības “Saskaņas centrs” vēlētāja pusi. Vieni šādas vēlēšanas sauc par ohlokrātiju jeb pūļa varu. Arī tautas, bet šajā gadījumā pūļa, kuram apnikusi esošā valsts iekārta, spontāna izpausme būtu balsot par kādu, kas neilgā laikā piepildīs katru tā vēlēšanos. Neviena Saeima, neviens deputāts Latvijā nekad nav izpelnījies lielākās tautas daļas mīlestību, cieņu un uzticību. Tieši tas pats attiecināms uz pūļa prezidentu. Jau nākamajā dienā balsis paceltu viņa pretinieki un pēc pirmā lēmuma pieņemšanas — rīcības noliedzēji.
Cerēt, ka Latvijai nepieciešama stingra roka, pie varas svirām cilvēks, kas visām nozarēm saliktu pareizās prioritātes, ir utopiski. Laimīgs cilvēks, veselīga tauta var būt tikai brīva un radoša, ne dienas vadoša ar stingru roku pēc “pareizā” plāna.
