Pēc laikraksta “Staburags” 15. janvāra numurā publicētā raksta “Gredzenus mij Daugavas krastā” redakcijai piezvanīja Rasmas kundze no Kokneses.
“Piekrītu Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Olitai Sticerei — Likteņdārzs, kas veidots mirušu cilvēku piemiņai, nav īstā vieta, kur mīt gredzenus, sākt jaunu dzīvi,” viņa saka. “Mans tēvs krita karā, un es uz Likteņdārzu viņa piemiņai akmeni aiznesu asarām acīs. Kad tur aizeju, man ir skumji, un tādu smeldzīgu likteņstāstu ir ļoti daudziem cilvēkiem. Likteņdārza teritorijā ir arī sena kapsēta, vēl tagad tur ir redzams kapsētas valnis. Tur kādreiz bija Kokneses Svēto apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca, tautā saukta par Krievkalna baznīcu. Tā bija ļoti skaista. Baznīcu uzcēla 1877. gadā, bet 1965. gadā, kad būvēja Pļaviņu HES, to uzspridzināja. Vēl tagad atceros, kā tur mētājās ķiegeļi, baznīcas drupas. Kad applūdināja Daugavas senlejas gultni, no kapsētas izskaloja cilvēku galvaskausus un kaulus, tā bija drūma aina. Katrs, protams, dara, kā grib, bet uzskatu, ka laulāties vajag skaistā vietā slēgtā telpā — dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Vai tad vairs nav skaistu telpu? Ārā viss it kā izgaist, bet slēgtā telpā paliek tās sienās. Man ir 73 gadi. Ja manai mātei vai vecaimātei pateiktu, ka cilvēki ārā laulājas, viņas kapā apgrieztos otrādi. Kādreiz par kaut ko tādu pat nevarēja iedomāties. Kāpēc tagad ir tādi brīnumi, kāpēc tā notiek? To es nesaprotu. Tikpat labi varētu laulāties pie manas mājas akas.”
