Cik zīmīgi, ka dienā, kad Latvija kā valsts tika atzīta starptautiski jeb de iure, Rīgā Centra rajona tiesā notika prāva pret Daini Rūtenbergu, kurš kādā Krievijas ārpolitiku atbalstošā mītiņā dusmu uzplūdā salauzis Krievijas valsts karoga kātu. Kā norāda lietas ierosinātāji, ieplēsis arī karogu. Augstākais sods par šādu īpašuma bojāšanu — divi gadi cietumā.
Tiesas sēdi liecinieku trūkuma dēļ nolēma atlikt līdz jūnijam. Šī arī par farsu nosauktā prāva ir kā simbolisks 94. de iure jeb Latvijas dzimšanas dienas īss kopsavilkums. Esam nonākuši punktā, kad mēs, latvieši, dusmās gruzdam no arvien biežākiem agresīvās kaimiņvalsts šovinistiskajiem izlēcieniem, no ždanoku, plineru, lindermanu un viņiem līdzīgu līdzskrējēju kaismīgām runām par cittautiešu apspiešanu Latvijā un vēlmi te atgriezt Padomju Savienības rēgu. Pilsoniski aktīva juriste Ieva Brante, kuras vārds izskanējis saistībā ar vairākām inciatīvām valstiskā līmenī, savā “Twitter” kontā par šo gadījumu saka — “cietušā” portrets: Krievijas pilsonis, Latvijā dzīvo kopš 1945. gada, latviešu valodu neprot, cīnās par krievu valodu kā oficiālo Latvijas valsts valodu un atbalsta Krimas aneksiju.
Dainis izdarīja to, ko daudzi no mums, iespējams, vēlas, bet savas ziemeļnieciskās dabas, tolerances, baiļu vai citu iekšēju pretrunu un robežu dēļ neuzdrošinās. Toties vienam otram nagi niez kašķēties par pretējo. Tas arī mums raksturīgi. Proti, sākam filozofēt par sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanas lietderību, jo, redz, katram jādodot izvēles brīvība, tajā skaitā pašam izlemt, kad izkārt un kā godāt mūsu valsts simbolu.
Šie un līdzīgi gadījumi ir kā sniega pika, kas sākusi velties un īpaši bīstami lielus apmērus var sasniegt pavasarī — 16. martā, kad, visticamāk, arī šogad Rīgā notiks ikgadējais leģionāru piemiņai veltīts gājiens ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tad karogi “runā” ļoti skaļi. Pērn piedalījos šajā pasākumā, un jāteic, ka tad var saprast Daiņa rīcības motīvus, esot starp Georga lentītēm apkārtajiem krievu valodā izsmējīgi brēcošajiem un nosvērti klusējošajiem gājiena dalībniekiem.
Sācies informācijas, vārdu, likuma paragrāfu karš, kura neesamību nu var noliegt tikai dziļā mežā dzīvojošs. Tas, cik stipri būsim, spēsim nosargāt domu stiprību, cik dzīvi vēl mūsos degs patriotisma uguns, atkarīgs arī no masu informācijas līdzekļiem. Pretējai — Krievijas — pusei to ir daudz un spēcīgi. Latvijai ne vien fiziskas iznīcināšanas ieroču, bet arī šo inteliģento ir maz. Pagaidām naudas jaunu iegādei nav vai arī to iegāde nav naudas dalītāju prioritāte.
