Pagājušajā nedēļā Saeima galīgajā lasījumā nolēma no likuma svītrot iepriekš atbalstīto normu, kas paredzēja iespēju pilsoņiem bez latviskas izcelsmes mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu “latvietis”. Nesaprotami, kādēļ Saeimā vispār būtu jātērē laiks, diskutējot par šādām lietām? Tas, kas ierakstīts iepretim ailītei “tautība”, nepalielina vai nepazemina cilvēka kvalitātes.
Saeimas debašu laikā deputāts Ingmārs Līdaka izteicās, ka viņam nebūtu žēl, ja kolēģa Andreja Judina pasē būtu ieraksts “latvietis”, taču viņam būšot ļoti žēl Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ierēdņu, kuriem varētu nākties pārbaudīt, vai pretendents ir atbilstošs ierakstam “latvietis”, kā arī piederīgs latviešu kultūrai.
Kas tad ir un vai vispār ir tādas vērtības, pēc kurām var pazīt īstu latvieti? Valodas zināšanas, tradīciju ievērošana? Pasaulē ir daudz latviešu, kas nezina nedz latviešu valodu, nedz Latvijas vēsturi, bet pēc etniskās izcelsmes tomēr tādi ir. Kā izmērīt cilvēka piederību kādam etnosam? Vai cilvēks tomēr to brīvi izvēlas pats? Vai valsts viņa izvēli kaut kā pārbauda? Vai cilvēkam obligāti jāizvēlas tikai viena tautība, ja viņš vienlīdz labi iederas divās vai pat vairākās kultūrās? Kā latvietību varētu izmērīt un konstatēt? Un vai tas ir svarīgi? Piemēram, Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa māte ir krieviete. Tāpat kā aktiera Eduarda Pāvula vai sporta izcilību skeletonistu brāļu Dukuru māte utt. Vai kaut viens no šiem cilvēkiem šķiet nepietiekami latvisks?
Tautība, ja to saprot kā senču etnisko izcelsmi, nedod iemeslu lepoties, jo tā nav mūsu nopelns, tāpat kā dzimums, acu vai matu krāsa. Parokoties dziļāk pagātnē, teju ikviens latvietis varētu secināt, ka viņā rit dažādu tautību asinis. Latviešu tautības cilvēku asinis gadsimtu garumā ir sajaukušās ar lietuviešu, poļu, vācu, krievu, ukraiņu, zviedru, igauņu, ebreju utt. asinīm.
Latvieši joprojām nereti ļoti jūtīgi reaģē uz dažādiem ar pilsonību, tautību saistītiem jautājumiem. Taču tas ir saprotami, jo tikai nupat atgūta valsts neatkarība, un tikai tad, kad sabiedrība vairs neizjūt briesmas savai pastāvēšanai, var sagaidīt arī lielāku toleranci un liberālismu etnisko jautājumu kontekstā.
Protams, nevar likt vienādības zīmi starp vārdiem “nacionalitāte” un “tautība”. Nacionalitāte lielākoties tiek tulkota pilsoniski, nevis etniski. Nacionalitāti var iegūt, piedzimstot, strādājot un adaptējoties konkrētajā etnosa grupā. Dzīves laikā cilvēkam var būt vairākas pilsonības, tās var mainīt, no tām var atteikties, bet tautība — mantojums no vecākiem, iepriekšējām paaudzēm — paliek.
