Pirms astoņiem gadiem Magnovsku (tikpat labi — Bērziņu vai Liepiņu) ģimene savu divus gadus veco meitiņu ar nelielu applaucējumu nogādāja toreizējā Ventspils slimnīcā. Vecāku labā griba bērnu ārstēt slimnīcā beidzās ar mazuļa nāvi, jo ārstniecības iestādes darbinieku nolaidības dēļ meitenītes organismā, visticamāk, 0,9% nātrija hlorīda vietā ievadīts 10% nātrija hlorīds.
Ar lielu neatlaidību mirušā bērna vecāki tiesājušies, vairāku gadu garumā šī krimināllieta iztiesāta visās tiesu instancēs. Vispirms Ventspils tiesa abus apsūdzētos mediķus — ārstu un medmāsu — attaisnoja. Vēlāk gan Kurzemes apgabaltiesa atzina ārstu par vainīgu profesionālo pienākumu nepienācīgā pildīšanā, bet medmāsu tik un tā attaisnoja. Tiesa piesprieda ārstam nosacītu brīvības atņemšanu uz gadu un 10 mēnešiem, savukārt gadu liedza nodarboties ar ārstniecību. Pērn Valsts prezidents Andris Bērziņš mediķi apžēloja, atbrīvojot arī no papildsoda — gadu ilgā lieguma strādāt ārstniecībā. Un ārsts darbu turpina.
Vecāki tiesā vērsās arī ar civilprasību pret Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu, prasot piedzīt zaudējumus un 800 000 eiro lielu morālo kompensāciju. Ventspils tiesa šonedēļ prasību apmierinājusi daļēji, piespriežot piedzīt no slimnīcas par labu vecākiem morālo kompensāciju 50 000 eiro apmērā katram, tāpat no slimnīcas piedzīs apbedīšanas izdevumus.
Sengrieķu domātāja Platona atziņa, ka saprātīgais soda nevis tāpēc, ka ir noticis pārkāpums, bet tamdēļ, lai tāds vairs nenotiktu, manuprāt, te lieliski iederas. Ne mirkli neapšaubot konkrēto mediķu profesionalitāti un labo gribu, bērna nāve tomēr ir neapstrīdams fakts. Nelīdz ne “piedodiet”, ne “tā gadījās”, un būtu tikai pašsaprotami, ja kāds par notikušo uzņemtos atbildību arī bez tiesāšanās astoņu gadu garumā. Kā redzams, mūsu valstī tā nenotiek, un tas iespējams tikai ar dzelžainu izturību, neatlaidību un noteikti milzu ciešanām, ko mirušā bērna vecāki pārdzīvojuši, tiesājoties astoņus gadus. Tikai tā izdodas veicināt sabiedrībā diskusiju, vai šādos gadījumos kāds jāsoda, kā un cik bargi. Medicīnas māsa, kura acīmredzami ir “tiešā” vainīgā, ir attaisnota, ārsts turpina strādāt, bet morālo kompensāciju vecākiem maksās slimnīca, kuras reputācija un tagad arī budžets ir iedragāts, lai gan pārējiem mediķiem ar to nav tiešas saistības.
Manuprāt, svarīgi ir panākt katra personisko atbildību ikvienā jomā, kas būtu tikai godīgi pret kolēģiem, iestādi un cietušo. Nevis izvairīties un darīt visu iespējamo, lai noliegtu savu vainu, bet spēt to atzīt un atkāpties.
