Kā piektais ritenis, sprungulis spieķos vai lieka nasta mums valstī ir savs modernais pasaku tēls — aviokompānija “airBaltic”. Uzņēmumu—pārpratumu 1995. gadā dibināja Ministru kabinets. Izveidots par akciju sabiedrību, kurā 52,6% akciju pieder Latvijas valstij, kā Kangars, kā Trojas zirgs tas no iekšpuses turpina graut valsts tēlu un tās ekonomiku. “airBaltic” akcionāri, kas gan daļēji ir Latvijas pilsoņi, nemitīgi prasa mūsu, nodokļu maksātāju, naudu uzņēmuma dzīvotspējas uzturēšanai, un, kā par brīnumu, Valsts kasē tā vienmēr atrodas. Gaisā tiešā un pārnestā nozīmē izkūpējuši pirms četriem gadiem atvēlētie 153 miljoni eiro, šogad, visticamāk, izkūpēs 80 miljonu. Savukārt pie kompānijas vadības grožiem nekad nav stāvējis latvietis, bet gan, tāpat kā sensenos laikos, latvieši muguru liec vācietim. Bertolds Fliks, vēlāk Martins Gauss, un tagad par finansiālo investoru plāno kļūt Ralfs Dīters Montāgs-Girmess. Mūsu pašu bāleliņu vai zelteņu vidū piemērotas kandidatūras nekad nav bijušas. Toties vācu kungiem maksājam vienas no vislielākajām algām. Flikam — pat 41, Gausam — 27 tūkstošus eiro mēnesī. Neatkarīgi no tik dāsnā atalgojuma uzņēmuma vadītāji nespēj nodrošināt tā dzīvotspēju, tāpēc nemitīgi jāmeklē papildu līdzekļi. Grozies, kā gribi, Latvijā tādus, protams, neatrast. Bet Vācijā gan ir Ralfs Dīters Montāgs-Girmess. Viņš kopā ar Gausu Latvijā vēlas ievest vēl vienu Trojas zirgu — pirkt krievu lētās pasažieru lidmašīnas, ar kurām atsakās lidot pārējās Eiropas valstīs. Vienlaikus šis darījums būtu arī politiski ļoti netīrs, līdzīgi kā situācijā ar Francijā būvētajiem karakuģiem Krievijas armijai. Arī “Sukhoi” paralēli pasažieru lidmašīnām ražo kara tehniku. Vērā jāņem arī Eiropas valstīs spēkā esošās ekonomiskās un politiskās sankcijas pret šo agresorvalsti.
No pasažieriem, kas lidojuši ar “Sukhoi Superjet”, labas atsauksmes internetā atrast pagrūti. Nestabilas gaisa bedrēs, liela vibrācija, salonā pamatīgs troksnis — tās ir biežāk pieminētās problēmas. Nav brīnums, ka šie laineri Eiropas sertifikātu tā arī nav saņēmuši.
Cenšos atcerēties, kad es pēdējo reizi izmantoju kādu no “airBaltic” pakalpojumiem, lidoju ar it kā arī man piederošu lidmašīnu, jo tā taču ir nacionālā kompānija. Ar grūtībām atceros — labi ja reizi esmu lidojis izmantojis “airBaltic”. Arī paziņas teic, ka tikai apstākļu spiesti izvēlējušies šo dārgo lidojumu. Plānojot ceļojumu uz kādu galapunktu Eiropā, pirmā izvēle ir īru kompānija, tad ungāru. Vai mums, kuriem vajadzētu lepoties ar savu 25 lidmašīnu floti, nevajadzētu būt tās patriotiem?Vai pilsoņiem par tik dāsnu kompānijas atbalstīšanu nepienākas atlaides? Līdzīgi, kā mūs apmuļķoja ar tā sauktā elektrības tirgus atvēršanu, patiesībā saglabājot vienīgās kompānijas monopolu, tāpat turpina “barot” ar pasakām par “nacionālo” kompāniju, kas tāda īsti nekad nav bijusi. Vai varbūt laiks šo “bēdu ieleju” piedāvāt iegādāties kādai no skandināvu aviokompānijām?
