Dažas dienas pirms lielākā Latvijas valsts mūslaiku notikuma — Neatkarības deklarācijas atjaunošanas dienas — Vecrīgā, Doma laukumā, pulcējās neapmierinātie. Nemierā ar algām, pensijām, augstajiem komunālajiem maksājumiem un daudz ko citu. “Par cienīgu darbu un cienīgu darba samaksu veselam un izglītotam cilvēkam Latvijā!” — tāds bija sauklis šai Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības organizētajai tautas sapulcei. Sapulcējās ap trim tūkstošiem cilvēku. Nenoliedzami, bija tādi, kas domās atbalsta šādu sanākšanu, bet Doma laukumā nebija, tādi, kas par to nezināja, bet, ja viņiem piedāvātu, nāktu un piekristu katram tur redzamajam lozungam, kādu šajā sapulcē nebija mazums. “Dievs, palīdzi tautai!”, “Mirsti badā, vecmāmiņ! paraksts — “Tava valdība””. Drūmi melnbalts sērīgs noformējums un sārti balts, kas neviļus atgādināja 1. maija demonstrāciju padomju laikā.
Pēc dažām dienām — 4. maijā — Latvijas Institūts aicina latviešus visā pasaulē svinēt Baltā galdauta svētkus — ģimenei, draugiem un kaimiņiem sanākot kopā pie viena galda, ieturot kopīgu maltīti, pārrunāt ieceres apkaimes, pilsētas, novada un valsts nākotnei.
Kontekstā ar tautas sapulci un visu no tās izrietošo šāds aicinājums izklausās pēc paradoksa. Kurā pusē man nostāties — protestētāju vai, par spīti drūmumam, to laimīgo, kas pie baltajiem galdautiem?
Šajās dienās internetā uzgāju tautsaimniecības attīstības eksperta Jāņa Hermaņa publicētu grafiku “Latvijas iedzīvotāju sociāli ekonomiskais sastāvs”. Es to nosauktu — Latvija šķērsgriezumā un uz delnas. Mēs — nepilni divi miljoni, no tiem ceturto daļu veido pensionāri. Apmēram tikpat daudz — privātā sektorā strādājošo, tātad reāli pelnošo. Pārējais — valsts sektors, bezdarbnieki un tie, kas vēl skolojas. Ja paskatos uz mūsu niecīgajiem 64 000 kvadrātkilometriem, iespiestiem starp Krieviju un Baltijas jūru, mani pārņem milzīgs lepnums. Mazie sīkie knislīši, kas vēstures riteņos sen varēja būt saberzti putekļos, kaut kādā brīnumainā veidā vēl ņemas, cīnās, kaut ko vēlas, būvē žogu uz robežas ar Krieviju. Un kāpēc nē? Jo mēs esam brīvi. Mūsu prezidents Raimonds Vējonis dienā, kad Doma laukumā sanāca protestētāji, savā mājaslapā internetā ierakstīja: “Šodien Latvijā svinam Satversmes sapulces sasaukšanas dienu. 1920. gadā uz savu pirmo sēdi sanāca visas Latvijas tautas pirmais vēlētais parlaments — Latvijas Satversmes sapulce…” Ieraksts beidzas ar vārdiem: “Sargāsim un lolosim mūsu brīvo Latviju!”
Par spīti drūmumam un viena otra vēlmei dienas gaismā izvilkt ko sārtās krāsās krāsotu, mums ir pats galvenais — brīvība. Brīvība iziet Doma laukumā ar lozungiem, brīvība draudēt atlaist Saeimu un brīva izvēle lemt, ko darīt ar savu valsti. Diemžēl 26 gadu laikā esam to piemirsuši. Varbūt ticības un gaismas krāsas galdauts to varētu atgādināt?
