Kur vien griezies — visur “kovids”!
Vismaz notikumu redzamajā daļā Latvijā, šķiet, nekas cits
neeksistē. Ja vēl pirms laika cilvēki raudzījās plašāk, arī
citu valstu virzienā, tagad redzesloks sašaurinājies līdz savas
pašvaldības robežām. Visi skaitām — saslimušos un
izveseļojušos cerībā, ka skaitļi un visa situācija būs
cerīgāka.
Tas viss tik ļoti nogurdinājis un
sakairinājis sabiedrības prātus, ka emocijas uzšvirkst kā uguns
sausā zālē. Tā nesen nežēlastībā nonākusi Neatliekamās
medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule, kura
sociālajos tīklos atļāvusies priecāties par saslimušo skaita
samazinājumu. Tas viņai kā mediķei ļauj kaut nedaudz atslābt
vismaz brīvdienās, veltot vairāk laika ģimenei. Sabiedrības
reakcija nebija ilgi jāgaida, un cilvēki metās uzbrukumā katram
Cipules vārdam. Neko piebilst — dalīties pozitīvismā mūsu
sabiedrībā nav pieņemts, tāpat kā priecāties, kamēr kaut viens
skumst.
Krustugunīs nonākusi arī rakstniece
un dzejniece Māra Zālīte, kura ar savu viedokli negribēja neko
sliktu. Viņa pauda atbalstu pašreizējam premjeram Krišjānim
Kariņam, un nobeigumā rakstniece rakstīja: “Un nu tagad varat
sākt mani plosīt!” Šie vārdi izrādījās liktenīgi, jo
cilvēki tieši to arī sāka darīt. To visu pastiprināja ieraksta
pazušana no sociālajiem tīkliem, ko radīja pārpratums ar Kariņa
uzvārdu. Tas savukārt “pazuda” tulkojumā, liekot cilvēkiem
domāt par Zālītes aicināšanu uz karu.
Neapšaubāmi, ka daudzkārt jāizvērtē
katrs vārds, ko pasakām publiski, jo izlietu ūdeni nesasmelsi, bet
žēl, ka sabiedrība tomēr netop gudrāka un pat necenšas izlasīt
līdz galam, ko cilvēks vēlējies pateikt, iedziļināties, kāds
tam visam ir un bijis konteksts. Visbiežāk ir paviršs skats uz
pirmo teikumu, un jau bļaujam, cik viss ir slikti, kā varēja tā
teikt un ko par mums padomās! Pandēmija diemžēl ir aizvērusi
daudzas durvis, un skumji, ka arī savstarpējā saziņā. Kā
runājām ar kādu paziņu — šajā laikā, kad visā pasaulē ir
viena kopīga nelaime, ir tik laba iespēja apvienot spēkus, aprakt
dažu labu kara cirvi un rīkoties kopā. Diemžēl tā nenotiek, un
katrs turpina vilkt deķīti uz savu pusi, pie pirmās izdevības
nozākājot otru.
