Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus vairākos likumos par daudz apspriesto “nolikto atslēgu” principu hipotekārā kredīta ņēmējiem. Maksātnespējas likumā šī norma dzēsta, bet Patērētāju tiesību aizsardzības likumā paredzēts, ka bankām jāpiedāvā klientam vairāki līgumi, tostarp arī iespēja “nolikt atslēgas”. Tādā gadījumā nekustamais īpašums, kura iegādei ņemts kredīts, kalpos par pietiekamu nodrošinājumu tam, lai saistības pret kredīta devēju varētu tikt dzēstas pilnā apjomā. Šīs izmaiņas stāsies spēkā 1. martā.
Acīmredzot Saeima rīkojas pēc principa — vilks paēdis un kaza dzīva, jo banku sektors bija tas, kurš viskrasāk iebilda pret pārmaiņām. Ko no tā iegūs iedzīvotāji? Domāju, neko daudz. Par politisko mazdūšību, atbalstot kredītņēmēju intereses, asi izteicies Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš. Viņš uzsver, ka valdošā koalīcija apmānījusi iedzīvotājus, apliecinot savu liekulīgo attieksmi. Lai arī kā mēs nemīlētu un kritizētu opozīciju, viņam ir taisnība. Bankas jau iepriekš paaugstināja pirmo iemaksu hipotekārajam kredītam un to lielam vairumam padarījušas par pilnīgi neiespējamu. “Nolikto atslēgu” princips padarītu šo kreditēšanas jomu konkrētāku, un cilvēkiem tā būtu kā gaisma tuneļa galā. Tagad tā ir kā mūža verdzība.
Neformāli sarunājoties ar kādas bankas pārstāvi, viņš atzina, ka jau pirms diskusijas par likuma izmaiņām hipotekārā kreditēšana no bankas puses bija krietni ierobežota. Kāpēc tā, grūti pateikt. Iespējams, bankām nav aktuāla šī joma, jo naudas pietiek. Tikai — kur paliek cilvēks šajā situācijā, kad mēs lielākoties esam atkarīgi no bankām? Ja pirms vairākiem gadiem bankas “tirgojās” ar pašvaldībām par iespēju atvērt filiāli, tad tagad situācija ir pretēja — nevienu nevar pat izlūgties ierīkot bankomātu mazākā apdzīvotajā teritorijā. Neesot izdevīgi, bet klientu intereses tam nav pietiekams iemesls.
Šajās dienās pie Saeimas pulcējās cilvēki, kuri pauda viedokli par plānotajiem Maksātnespējas likuma grozījumiem. Viņi aicināja likumu pieņēmējus ļaut bankrotēt cilvēcīgi. Arī šī joma Latvijā ir kā muklājs, kurā viegli iestigt, bet grūti tikt laukā. Interesanti gan, ka uz šo protesta akciju pie Saeimas pulcējās maz cilvēku. Krietni aktīvāki todien bija kažokzvēru aizstāvji, kuri spēja ne tikai sanākt kuplākā skaitā, bet arī aktīvāk paust savu viedokli. Secinājumi? Latvijā ir divas izmirstošas sugas — cilvēki un kažokzvēri, un nevar zināt, kura pazudīs ātrāk.
