Kultūras ministre Dace Melbārde sašutusi par to, ka 9. maijā Rīgā,
Uzvaras parkā, notikušās “uzvaras dienas” svinības apmeklējis arī liels
skaits latviešu jauniešu. Tas radot jautājumus, kā jaunie cilvēki, kuri
mācījušies mūsdienu Latvijas skolās, kurās ir noteiktas mācību
programmas un valstiskā audzināšana, var piedalīties šādā pasākumā?
“Mani skumdina tas, ka Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par
Latvijas valsts simboliem svarīgāki ir Krievijas. Tālab arī Latvijas
Republikas simtgades kontekstā jādomā par to, kā iesaistām jauniešus un
stāstām par Latvijas vēsturi, tādā veidā padarot sabiedrību stiprāku,”
izteikusies D. Melbārde.
Uzvaras parkā 9. maijā pasākumi notika visu
dienu, un tos apmeklēja ap 220 000 cilvēku. Manuprāt, ministres šaubām
par latviešu jauniešu cieņu pret mūsu valsts simboliem šoreiz nav
pamata, jo atbilde ir pavisam vienkārša: “uzvaras dienas” svinību
rīkotāji pasākumā piedalīties bija aicinājuši leģendāro serbu mūziķi
Emīru Kusturicu ar orķestri “No Smoking Orchestra” un slaveno krievu
grupu “DDT”. Lielākā daļa jauniešu Uzvaras parka virzienā devās tieši šī
iemesla dēļ — “dzīvajā” redzēt un noklausīties pasaulslavenu zvaigžņu
koncertu, turklāt — bez maksas.
Tam, ka ministriem un Saeimas
deputātiem patiešām jādomā un jāstrādā, lai jaunā paaudze justu cieņu
pret šo valsti un tās vadību, godātu un cienītu Latvijas valsts
simbolus, pilnībā piekrītu. Manuprāt, vispirms jāatzīst, ka latviešu
tauta 4. maijā ne šogad, atzīmējot Latvijas Republikas Neatkarības
atjaunošanas 25. gadadienu, ne droši vien vēl pēc 25 gadiem, vairs
nestāvēs asarām acīs pie parlamenta ēkas. Tas nenozīmē, ka cilvēki
neatceras šo dienu vai ir vienaldzīgi. Tas nozīmē, ka ir pārrauta tā
trauslā saite, kas latviešus reiz vienoja kopīgā ticībā un cerībā. Tas
arī nozīmē, ka ceļš uz cilvēku sirdīm jāmeklē no jauna, uz notiekošo
raugoties bez ilūzijām un pašapmāna.
Vērojot TV ekrānā pasaules
čempionātu hokejā, tribīnes katru gadu ir pilnas ar Latvijas izlases
līdzjutējiem, arī šogad. Tur ir latvieši vairākās paaudzēs, kuri asarām
acīs par hokejistu panākumiem milzīgo arēnu var pieskandināt ar Latvijas
valsts himnu. Varbūt šodienas situācijā arī tas nav maz?
Īstie
jautājumi, uz kuriem politiķiem jāmeklē atbildes, manuprāt, ir: kāpēc ar
saviem sportistiem lepojamies vairāk nekā ar politiķiem, un kāpēc
pasaules hokeja čempionāta laikā spējam būt vienotāki nekā 4. maijā?
