Vētra, kas nedrīkst vienkārši norimt

Viens no kalna ripojošs akmens izraisījis gluži vai lavīnu saistībā ar seksuālās uzmākšanās gadījumiem Latvijas augstskolās. Nu jau tā nav tikai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, bet arī Latvijas Kultūras un Mākslas akadēmijas. Par negaidītām problēmām šīs situācijas diezin vai varētu nosaukt, ir tikai beidzot pavērts vaļā “gals maisam”, un ne tikai minētajās augstskolās. Ja šādi gadījumi bijuši skaļāki, sabiedrība par tiem uzzina, bet daudzi vienkārši noklust, jo cietušās nevēlas tos paust publiski un cieš gadiem ilgi, jo tā ir ļoti jutīga tēma.

Kur ir sievietes un vīrieši, seksuālās uzmākšanās gadījumu varbūtība iespējama bieži vien. Diemžēl. Tomēr, vai pieļaujama? Noteikti nē. Šie pārkāpumi nav tas pats, kas, piemēram, nozagts velosipēds, kura zaudējumu iespējams pārdzīvot un aizmirst. Seksuālo pāridarījumu sekas visbiežāk paliek uz mūžu. Nevar gaidīt, ka upuris vienmēr būs gatavs skaļi par to runāt, dosies uz policiju vai rakstīs iesniegumu. Tie bieži vien saistās ar varas attiecībām, un nostāties pret “bosu” nav viegli, jo tas viss ietekmē turpmākā darba iespējas vai mācības. Visticamāk, nelabvēlīgās situācijas augstskolās bijušas jau sen, bet par tādām lietām labāk izvēlas nerunāt. Labāk neredzēt, nevis risināt problēmu. Turklāt bieži vien ir pārliecība, ka nekas slikts jau nenotiek — varbūt tikai kāda nevainīga flirtēšana. Kādam, iespējams, tā tas šķiet, bet vai vienmēr arī otrai pusei?

Tomēr klusēt nevar, jo realitāte pierādījusi, ka nesodāmība tikai vairo pāridarītāja spēku un iesākto viņš turpina, pat neapzinoties savas darbības sekas. Šajā problēmsituācijā iesaistījusies gan Kultūras ministrija, gan Augstskolu attīstības padome, kā arī diskusijās plānots iesaistīt arī Saeimu un valdību. Būtiski ir ne tikai apturēt esošos pārkāpumus, bet nepieciešams rīcību kopums, kas ļautu to gan identificēt, gan novērst nākotnē. Nav izslēgta iespēja, ka varētu veikt arī likumiskas izmaiņas, lai mēģinātu izskaust šādas iespējas, upuriem būtu, kur vērsties, lai neciestu ne viņu darbs, ne mācības, ne ikdienas dzīve. Šai medaļai gan ir arī otra puse, jo iespējamos rīkus, ar ko vērsties pret pāridarītāju, kāds izmantos negodīgi, lai nomelnotu citu, un arī tā kāds rīkosies.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Guntars Prānis gan negrasās atkāpties no amata, jo saskata iespēju risināt problēmu. Tā gan neradās vienā dienā, tikai līdz šim to augstskolas vadība necentās saskatīt. Nav dūmu bez uguns, un tagad skaidroties, ka neviens neko neredzēja un nedzirdēja, ir vienkārši smieklīgi. Zināja vai nojauta, bet nerīkojās. Tagad gribētos, lai problēmas saceltā vētra tik vienkārši nenoplok un nepaliek bez konkrēta risinājuma.