Vēsturiskie notikumi vieno pagātni un tagadni. Jaunjelgavā atcerējās 34 gadus senus notikumus

Aizvadītās nedēļas nogalē Jaunjelgavā, Vecpilsētas laukumā, pie improvizēta ugunskura pulcējās kupls pulks pilsētnieku, viņu vidū arī 1991. gada barikāžu dalībnieki, lai skanot patriotiskām dziesmām, sirsnīgā atmosfērā atcerētos notikumus, kas Latvijā risinājās pirms 34 gadiem.

Pasākumi Jaunjelgavā allaž ir sirsnīgi, pārdomāti un emocijām piepildīti, kas atstāj patīkamu iespaidu un ilgi paliek atmiņā. Arī šis, manuprāt, bija viens no sirsnīgākajiem barikāžu piemiņas pasākumiem — gan ar jauko koncertu, gan īpašo Vecpilsētas laukuma noformējumu. Aizkraukles novada pašvaldības Komunikācijas nodaļas vadītāja vietniece, jaunjelgaviete Evija Vectirāne atklāja, ka stilizēto lāpu, kuru autori ir Marika Grāvleja un Artūrs Kalnejs, izgatavošanā izmantotas vēsturiskas dzeloņstieples, kas ļoti simboliski sasaucas ar šīs dienas pasākumu. Tās izraktas turpat Jaunjelgavā, un gulējušas zemē no Pirmā pasaules kara. “Tās simboliski savieno seno ar mūsdienām un varētu tik daudz pastāstīt par laiku, kuram bija liela nozīme arī Latvijas valsts pirmsākumiem. Pateicamies Marikai un Artūram, kuri veltījuši savu darbu un laiku, lai šī atmiņu diena un atmiņu ugunskurs būtu vēl skaistāki. Paldies ikvienam, kurš atnāca dalīties atmiņās un stāsta par to arī jaunajai paaudzei,” sacīja E. Vectirāne.

“Tautas atmoda, kuras laikā tika nosprausts ceļš uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, rūdījusies 1991. gada janvāra barikāžu ugunīs. Šogad aprit 34 gadi, kopš šo liesmu gaismā pavadītajām dienām, tāpēc pateicos ikvienam, kurš ir pulcējies pie šī ugunskura šodien,” atklājot pasākumu sacīja tā organizatore, Jaunjelgavas kultūras centra vadītāja Sandra Smona.

Savās atmiņās par laiku pirms 34 gadiem dalījās Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums. Viņš tolaik bija Aizkraukles 2. vidusskolas direktors. Kādā dienā, kad sabiedrība jau bija sākusi organizēties valstiski nozīmīgo objektu aizstāvībai Rīgā, starpbrīdī satikušies skolā strādājošie vīrieši un nolēmuši, ka arī viņiem tūdaļ pat jādodas uz barikādēm. Aizbraukuši uz Rīgu ar vilcienu, saņēmuši uzdevumu doties sardzē pie Ministru padomes. Lielākā daļa no aizbraukušajiem bija dienējuši Padomju armijā, līdz ar to bija gatavi vajadzības gadījumā pildīt arī nopietnākus uzdevumus. “Man atmiņā palikuši tie cilvēki, kas mums nepārtraukti nāca pretī, viņu sejas un acu skatieni. Tas radīja īpašu gaisotni un sajūtu, kas nav aizmirsusies arī šodien. Tajā brīdī mēs nezinājām, kāds scenārijs attīstīsies, jo tam visam varēja būt arī neveiksmīgas beigas,” teic L. Līdums un atminas, ka smagā tehnika, lai nosprostotu ielas un pieeju nozīmīgajiem objektiem, tajās dienās bija sadzīta no visas Latvijas. Arī skolas kravas automašīna, kas ikdienā tika izmantota skolēnu autoapmācībai, tika nogādāta galvaspilsētā.

“Šāds atceres pasākums ir ļoti vajadzīgs un paldies organizatoriem par to, jo tas dod iespēju atnākt, satikties, atcerēties. Pa šiem 34 gadiem izaugusi jauna paaudze, varbūt pat divas. Jaunākie to uztver tikai atmiņu stāstos kā būtisku notikumu, kas tuvināja valstisko neatkarību un kritiskā brīdī pasargāja no iespējamā PSRS karaspēka ievešanas Baltijas republikās. Tiem, kuri pēc Viļņas traģiskajiem notikumiem devās uz Rīgu, bija skaidrs, ka Rīga ir stratēģiskais mērķis, caur kuru var pakļaut visu Baltiju. Tāpēc šai tautas vienotībai bija milzīga nozīme visu triju valstu neatkarības nostiprināšanā,” teic L. Līdums un atceras, ka dažam pēc Rīgā pavadītās nedēļas matos parādījās sirmums, jo tā bija spriedze un liels satraukums. Novada vadītājs ir pārliecināts — ja būtu otrreiz jādodas uz barikādēm cīnīties par savas valsts neatkarību, lielākā daļa atkal būtu Rīgā.